Brantu kroga vienā istabā neviens nav varējis gulēt. Reiz viens no zaldātiem mājās pārnācis puisis salīdzis pie krodzinieka par kalpu. Krodzinieks viņu labprāt pieņēmis un teicis, ka istabas viņam neesot. Viena gan esot, bet tajā nevarot gulēt. Puisis atteicis, viņš esot zaldātos bijis, viņam neesot bail. Vakarā puisis iegājis norādītā istabā, aizslēdzis durvis un licies gulēt. Tā ap pusnakti kāds pie viņa gultas klāt gan. Tas licis roku pie viņa rokas. Tā bijusi ar spalvām apaugusi. Nu puisis zinājis, ka viņam ar pašu nelabo darīšana, bet nedabūjis ne apdomāties, kad tas atradies jau uz krāsns augšas. Puisis nu iededzis uguni, izmeklējis visas malas, bet nekā neatradis.