Kuplā Kārla sieva gājusi ar otru meitu vakarā uz muižu kārtā. Ceļš gājis pa tā saukto Dobjo grāvi, kur, kā runājuši, velni rādījušies. Minētās gājējas nebijušas vēl pie Dobjā grāvja pienākušas, kad no meža izskrējis mazs bērns un sācis tecēt gājējam pakaļ un raudāt. Pēc kāda laiciņa, kad gājējas bijušas Dobjam grāvim pāri, bērns atkal pazudis. Gājējas dzirdējušas abas divas bērna raudāšanu, bet viena otrai nekā nesacījusi, jo katra domājusi, ka otra nedzirdot, un tādēļ negribējusi otras baidīt. Tikai muižā, kājas audamas, abas sarunājušās un viena otrai stāstījusi, ka dzirdējusi bērnu brēcam, bet nedrīkstējusi otrai sacīt. No tā laika meitas vakaros pa Dobjo grāvi vairs nestaigājušas, jo šis bērns cits nekas nebijis kā nelabais.