Valles mežā pie naudīšnieku Liel-Braņķiem vecenīte ar citām ogotājām gājusi dienasvidū ogot avenes. Uzgājusi brīnum pulka ogu. Te viņai citi ogotāji tuvojušies čalodami. Vecenītei skaudis, ka citi ogotāji nāks tik skaistas ogas tikpat kā no deguna nolasīt, un tādēļ ņēmusies šos aizbiedēt projām, gan ņaudēdama kā kaķis, gan zviegdama kā zirgs. Citi ogotāji arī aizlaidušies projām, jo domājuši, ka patiesi vecais velns būtu tur biezoknī atkal nometies. Vecene nu sākusi lasīt avenes viena pati, priecādamās, ka laimējies citus tā sabiedēt. Bet te arī vecene dabūjusi izdzīvot briesmas, ka tikko iespējusi aizmukt. Piepēži tāda auka sacēlusies un tā brāzējusies kokos, ka tie lūzuši vai no saknēm un locījušies vai līdz zemei. Vecene aizbēgusi projām krusta nemetusi. Vēl tagad mūsējos domas valda, ka ne mežā, nedz citur kur nedrīkstot otru tīši biedēt, jo tad biedētāju pēc tam nelabais pats baidot.
Piezīme. Bērziņš no Piebalgas iesūtījis «Baltijas Vēstnesim» (piel. 1894) teiku, kur vienam kalpam parādījies velns, kas piepēži pazudis (LP, VII, I, 85, 18). P. Š.