16. H. Skujiņa Smiltenē.
Tas man pašai gadījās. Pēc Trīkumdienas to svētdienas vakaru Pāpīnas krodzīnā bī deramdiena un mēs ar no Smiltenes pagasta Liepīnas mājas aizgājām uz Pāpīnas krodzīnu Bilskas pagastā. Ka nu nācām, ta jau bī krietni vēls un mēs ar otru meitu gājām no pakaļas un mums akal pa priekšu gāja vaļniece ar savu vīru un vē div puiši. Kā nu mēs nogriezāmies no lielceļa un gājām pa mājas ceļu, ta es pamanīju, ka no Liepīnas silīna iznāk tāds lielc mellc, kā lācis kā, un nāk pa ežīnu augšā, pāriet pār ceļu pāri un tik iet prom uz Antužas mājas pusi. To lielo mello bī otra meita ar pamanīsi un šī nu sacīja: «Annī', vai tu ar redzi to lielo mello? » Es jau redzēju ar un sacīju šai pretī: «Lienīt', vai tu ar redzi?» Nu Lienīte kliedza uz viena puiša: «Jēpi, vai tu ar redzi ?» Nu šie vīrieši visi trīsi sacīja: «Jā, redzam gan. Iesim, saķersim un saplēsīsim, kā vellu!» Nu visi trīsi pļāvās mellajam virsū. Bet uzreiz tas mellais, kur palika, kur ne, pazuda uz vietas un šie nu visi atnāca apakaļ un mēs gājām uz māju. Ka nu atnācām mājā un sākām stāstīt, ta vaļnieces māte sacīja tā: «Nevajaga uz ceļa bilst, ka ko redz. Tā nelaime vie bī, ko jūs redzējāt.» Un tā ar bī. Vaļniecei bī liela ālavīcas aita un tā rītīnā bī beigta un tā augšu pēdu atgriezta un kājas izstieptas katra uz savu pusi.