Natuoļi nu pilsātas Rēzeknis pa Dricānu ceļi ir lels kolns, kurijis saucuos par Ančepu kolnu, kur ir tai pat cīma Ančepi. Vacijī ļauds stuosta par itū kolnu, ka tī ir lels pogrobs ar dzelža durovom. Daudz symtu godu tam atpakaļ uz ituo kolna beja nazkaidi kara kopi. Itys kolns beja aizaudzeits ar lelu mežu un uz tuo poša leluo kolna beja izauguši vīnā saknī septeņi bārzi un brīsmeigi rasni. Vīnu reizi, godu treisdesmit tam atpakaļ, braucja nu Bieržgola pagasta div zemnīki: Antons Melders un Jānis Opyncāns, uz pilsātu Rēzekni un vedja div vazumus auzus uz puordūšonys. Taišņi pi poša ituo meža zemnīkim pratim aizguoja vīns malnais kungs, kurs beja apylkts ar malnu drēbi un ar brili rūkūs. Malnais kungs apstuoja un vaicoj nu zemnīku, kū jī vad. Zemnīki jam atbildēja, ka vad auzus uz pilsātu dēļ puordūšonas. Malnais kungs pascēja: «Es pajimšu nu jyusu vysus auzus un labi jums izmoksuošu.» Zemnīki ar itū runu malnuo kunga beja mīrā un pascēja: «Labi, kundzeņš.» Malnais kungs pascēja zemnīkim braukt ar vysim vazumim pēc iuo. Zemnīki nūbraucja un ībraucja mežā un pa tīm kolnim taišņi uz tū lelū kolnu, kur ir izauguši tī septeņi bārzi. Zemnīki radzādami, ka brauc jī mežā un vēļ uz taida kolna, jūs jau apjāmja baiļa, bet jī nikai navarēja sprukt nu tuo meža uorā, braucja un taisēja tū, kū jīm runuoja malnais kungs. Kad zemnīki izbraucja uz tuo leluo kolna, malnais kungs runoj jīm apstuot. Jī ari apstuoja. Kungs izjāmja nu kārmyna moku ar naudu un kotramu īdevja pa zalta gobolam, un tūlaik attaisīja duravys itymā kolnā, kur ir lels pogrobs. Tymā pogrobā nu vīnys un ūtrys ysis stuovēja daudz zvrgu ar zalta motim un sudobra astim, un pi kotra zyrga stuovēja nazkaidi puiši, kuri ar beja ispuškoti ar sudobra un zalta drābim. Bet nivīns nikuo narunuoja. Malnais kungs pascēja zemnīkim: «Itūs auzus jius nesit uz tū pogrobu, kur stuov zirgi, bet tai kab pi zyrgu ar maisu nadazadūrtīs. Zemnīkus apjāmja vēl leluoka baiļa, bet jī tūmār suoka nosuot tūs auzus, un kod jau vysu sanosuoja, vīns zemnīks, Melders, kurijis nesja pādējū maisu, pīsadūra bišku pi vīna zyrga astis. Nu reizis izzacēļa lels vjējs un pārkiunc, dzelža durovys tiuleņ aiztaisējās un uz tuos vītys navarēja vairuok redzēt, ni tuo pogroba ni tuo malnuo kunga. Zemnīki tikai stuovēja uz vītys ar tukšim vazumim un pi kotra zemnīka beja rūkūs pa gobolam zalta naudys. Ilgi vēļ zemnīki stuovēja uz vītys un golu golā sazalasējās dreižuok braukt. Kod jī izbraucja nu meža, dreižuok nūbraucja uz sātu un razstuostēja sovim sābrym par taldu nūtikšonu.