Reiz vēlu vakarā brauca darbinieks no muižas klaušiem uz māju. Ceļā viņam piestājās viens kungs un sacīja: «Vīrs, aizved mani pa nakts tumšumu līdz Jelgavai!» Darbinieks atbild: «Kur es, kungs, tādu tālumu varu izbraukāt? Es jau braucu no muižas gaitām mājā, zirdziņš piekusis, un vēls laiks arī jau tagad. » Bet kungs atsaka: «Nebaidies, ved vien, stundas laikā būsim tur.» - «Nu, ja jūs, kungs, tā runājat un par varu gribat, lai tad arī notiek, braukšu.» Līdz to izteicis, te kungs arī jau ratos iekšā un - ai, Dieviņ žēlīgais - zirgam tikpat kā spārni gadījās - kā vējš aizšāvās. Bet ceļā kungs iesaucas: «Pieturi! tev jāizkāpj un jānogriež krietna sērmūkšļa boze.» Darbinieks nogrieza bozi un kungs viņu izmācīja, kas ar bozi darāms: «Tiklīdz aizbrauksim pilsētā, tūliņ iesim uz pili. Pilī vienā vietā guļ augstmaņu kundze uz galda, mirusi viņa ir. Apakš galda stāv augstmanes naudas šķirstiņš. Nesabaidies tikai tu! Gar galdu, zināms, būs vairāk kungu, tie sēž mironei klāt, bet tevi viņi nesaredzēs. Šo šķirstu ar naudu es gribu dabūt rokā. Bet tur drīzi var man pretinieks gadīties. Tu tādēļ seko man cieši! Ja nu mēs sakluptum šķirsta dēļ, sāktum raustīties, varbūt, kauties vēl, un viņš - kas var gadīties - ņemtu virsroku par mani, tad palīdzi man: nāc klāt un sit tam ar bozi pārkrustis.» Un patiesi, kā kungs teica, tā viss atgadījās. Iebrauca pilsētā, tūliņ aizgāja uz pili, tur viena istaba pilna kungu, tie dzeŗ, spriež sasēduši, bet uz galda guļ augstmaņa kundze nomirusi; apakš galda atkal kundzes naudas šķirsts. Darbinieks redz: viņa kungs kā nāk, tūliņ pie šķirsta. Bet nu pieskrien vēl cits kungs, tas arī šķirstam klāt. Abi sāka ķildoties, rāties un izraustījās gar šķirstu un beidzot plūcās. Darbinieks noskatās: svešais kungs stiprāks, sāks jau virsroku dabūt par viņa kungu. Tā viņš pagrābs sērmūkšļa bozi un mizos svešo pārkrustis, svešais tad piepēži gluži nozuda un šķirsts palika viņa kungam. Kungs pakampa šķirstu, sacīdams: «Iesim!» Un tas bija viens redzējums, jau šie atkal tai pašā vietā atpakaļ, kur izbraukuši. Tagad kungs savam vedējam saka: «Tu man lieliskām izpalīdzēji saki, ko gribi par to?» Darbinieks atbild: «Ko tur varu gribēt - cik iedosit, iedosit.» - «Labi!» kungs nosaka, «vai tev būs kāds maišelis?» - «Būs gan, te ir tāds auzu maišelis zirgam.» - «Paturi to!» Viņš iebēra īsti krietnu tiesu no tās naudas. Darbinieks tik priecīgs, tik priecīgs - to vien taujā kungam: kur lai naudu paglabājot: «Visi taču zin, ka esmu nabaga vīrs - ieraudzīs man naudu, atņems un celsies nepatikas vien.» Bet kungs atteic: «Uzmet maisu uz rijas krāsni un pagrāb tikai tad no tā, kad tev ievajagas, tad neviens nepamanīs un maisu rokā nedabūs.» Darbinieks patencināja kungam par tādu padomu un priecīgs brauca uz māju. Mājā paņēma naudas maisu un uzsvieda uz rijas krāsni. Nu darbinieks iesāka pamazām naudu tērēt: nopirka labus mājas rīkus, un visu iedzīvi iegrozīja pēc bagātnieka. Kaimiņi, apmanīdami šitādu lietu, gudroja: «Kur viņš, tāds nabaģelis, varēja tik bagāts palikt? Kur viņš to naudu grābis? Vai nav tikai kādu aplaupījis?» Valodas nāca ir paša kunga ausīs muižā. Kungs tūliņ ataicināja šo un noprasa: «Kur tu ņēmi to naudu? Tu biji nabags un tagad esi bagāts, kā tas gadījās?»
Darbinieks redz - slēpties vairs nelīdz - ņemsies izstāstīt pilnīgu patiesību. Tā un tā esot ieguvis naudu. «Un kur tu to noglabāji? » - «Rijā, krāsns augšā.» Kungs tūliņ sūta savus sulaiņus naudai pakaļ. Sulaiņi ieiet darbinieka būdiņā, meklē, meklē - nauda gan krāsns augšā bija, bet atrast neatrada. Tad kungs lika darbiniekam pašam naudu atnest. Neko darīt, jāiet mājā, jāņem nauda un jānes, ar asarām acīs kungam. Bet te ap pusnakti - kur kungs vēl aiz priekiem par viegli gūto naudu nebija ne aizmidzis - piepēži viens svešs kungs klaudzina pie loga, saukdams: «Celies augšā, kungs, man ar tevi kas jāaprunājas! Kāpēc tu atņēmi darbiniekam nopelnīto mantu? Piesaku tev: ja tu tūliņ to naudu nevedīsi atpakaļ un pats ar savu roku neatdosi darbiniekam, tad tavi kauli tūdaliņ balēs.» Kungs, trīcēdams aiz bailēm paķeŗ naudu, ielec karītē un brauc pie darbinieka. «Še tava nauda!» viņš saka, «glabā un tērē to, kā pats redzi, man tās nevajaga!» Darbinieka pārstājējs, saprotams, bija tas pats kungs, no kura viņš, uz Jelgavu braukdams, bija naudu nopelnījis.