Viens zemnieks no Dobeles apgabala, lēnītēm zirgus tecinādams, braucis no Rīgas uz mājām. Ceļā viņpus Jelgavas, viens vanderzellis lūdzies, lai viņu pavedot. Zemnieks atteicis, ka zirgi vairs nespējot iet, jo toreiz šosejas nebijis un ceļš bijis smiltains. Bet vanderzellis lūdzies, lai tikai ļaujot viņam iesēsties, gan tad zirgi spēšot. Tā arī bijis: tikko šis ačgārniski ratos ietupies, zirgi, kā paša nelabā dzīti, pa pusstundu norikšojuši Jelgavā. Jelgavā vanderzellis teicis zemniekam, ka aiziešot brītiņu uz melno baznīcu, tikmēr zemnieks varot paoderēt savus zirgus un tad laist tālāk, jo Jelgavas gatvēs, aiz Dobeles vārtiem, viņu atkal satikšot. Tiklīdz nu vanderzellis atkal iekāpis, zirgi kā viesulis gāzušies uz priekšu un pie Klimpju meža, Beķeŗa kroga tuvumā, vanderzellis licis zirgus pieturēt, lai šis nogriežot mežā pīlādzes bozi. (Pīlādzes boze ar 9 lietuvēna krustiem minēta vairāk teikās un mans vectēvs stāsta, ka pats redzējis tādu bozi, ar ko varot droši visiem (auniem gariem un spokiem pretim stāties. Audzenieks.). Zemnieks tā darījis un tālāki braucot vanderzellis tam izskaidrojis, ka viņš darīšot zemnieku bagātu, bet šis tikai lai nezaudējot brašību, jo apakš Dobeles pils, zināmā pagrabā, esot naudas lāde, uz kuras melns suns sargādams guļot. Sis (vanderzellis) pārvērtīšoties par sarkanu suni un tad iešot ar melno plēsties, bet zemnieks lai visādā ziņā raugot bliest ar bozi melnajam sunim. Dobeles tuvumā vanderzellis piepēži pazudis un zemnieks devies taisni uz zināmo pagrabu, kur priekšā jau atradis melno suni ar sarkano briesmīgi cīnāmies. Pēc ilgas cīņas un dažiem belzieniem ar pīlādzes bozi beidzot izdevies melno lādes sargu nosist un nu naudas lāde bijusi rakā. Sarkanais suns bagātīgi apveltījis zemnieku ar naudu un tad šis mierīgi turpinājis ceļu uz mājām.