Priekules muižā (Kurzemē, Grobiņas apr.) dzīvoja vecs rijkuris. Tas vienreiz guļ savā rijā un tā ap pulksten desmitiem vakarā atnāks pie viņa velns, sacīdams: «Celies, saņem visus maisus un sēdi man jātniski mugurā, jāsim uz Rēveli pie igauņiem un izzagsim tur Rēveles velnam naudu!» Rijkuris uzcēlās, saraudzīja labu tiesu maisu un kāpa velnam mugurā. Velns aizšāvās kā vējš un rijkuris tikai šim mugurā. Nonāca abi Rēvelē sagrābās naudas vai cik un skrēja atpakaļ. Te velns ieteiksies rijniekam: «Mums dzenas Rēveles velns pakaļ; ja viņš mūs panāktu un mēs abi sāktum kauties, tad nestāvi dīkā, bet palīdzi man, ņem sērmūkšļa bozi un mizo to, jo sērmūkšļa boze ir tikpat sāpīga. kā nokarsēta dzelzs.» Un patiesi Rēveles velns panāca priekuļniekus - abi velni sāka kauties. Rēveles velns tik tik jau nepārspēja priekuļnieku, te rijkuris sāka rēvelnieku mocīt ar sērmūkšļa bozi. Rēvelnieks neizcieta un nogāzās gar zemi. Bet priekuļnieki pakampa naudas maisus un projām uz mājām. Aiz liela ātruma viens maiss ceļā viņiem izkrita. Tas gadījās taisni grenčenieku pagastā. Šo maisu grenčenieki pacēla un par to naudu uzcēla daktera namu un skolu. Bet velns, pārskrējis savā miteklī Priekulē, atmeta arī rijkurim, savam palīdzētājam, sieku naudas.
Piezīme 1. Senos laikos, kad vēl Dievs pa zemes virsu staigāja, tas lika Velnam atminēt visu koku nosaukumus. Velns varēja visus atminēt, pīlādža vien ne. Šā koka nosaukuma tas nevarēja atminēt un nosauca to par sēļo koku. Tāpēc velns baidās no šā koka vēl šo baltu dienu. Reiz Dobeles velns ar Jelgavas velnu kāvās viesulī, ka putēja vien. Te izdzird viens vīrs, kurš patlaban gaŗām iet, uzsaucam: «Ņem sēļo koku un nosit to Jelgavas velnu!» Vīrs paņēmis pīlādzi, sita viesuli, ka tikai putēja. Te apstājās viesulis un Dobeles velns teic: «Nositi gan Jelgavas velnu, bet arī es dabūju daudz belzienu.» (Fr. Kleinhofs Naudītē). L. P.
Piezīme 2. Seit A. Lerchis-Puškaitis ir vēl pielicis stipri sagrozītu Kaspara Čipiņa teiku par milzu čūsku (VII, I, 485, 6). P. Š.