Viens puisis gājis rijā. Te nāk liels melns vīrs un saka: «Lai top uguns! » Gadās arī. Tad saka: «Lai gadās ēdieni!» Gadās. Nu saronas dzīrenieku vellu - nu ēd, nu dzeŗ, nu dej. Puisis joku pēc tad arī ieteicas: «Lai gadās ēdieni man arī! » un patiesi gadās. Puisis sauc vellus klāt, lai arī no viņa ēdiena ēdot. Sanākuši velli pie viņa ēdiena, tai starpā viens itin mazs vellēns. Mazais vellēns paēdis un tad teicis: «Nu es arvienu pie tevis palikšu, jo vecais vells man tikai dod pa dienu tik daudz ēdiena, cik piņģērots liels.» No tās dienas puisim dzīve vareni plaukusi - palicis bagāts.