Vecos laikos Kangaros bija pulka velnu; viņi ķircināja vezumniekus, kam te bija gaŗām jābrauc uz Rīgu. Bet reiz tie paši saķildojās par to, ka lielajam velnam bija mazie Kangari un mazajam velnam lielie Kangari. Nolēma tā velni: lai pirmais gaŗāmbraucējs izspriež taisnību. Te brauks viens vezumnieks patlaban gaŗām. Lielais velns iznāk pretim, izstāsta savu lietu un piesaka: «Tu spried man par labu; tas taču gluži netaisni, ka man mazie Kangari un mazajam lielie - otrādi vajaga būt!» Vezumnieks atteica: «Ja apbalvosi mani, tad jā - jo ne mana cūka, ne mana druva!» Velns vaicā: «Vai daudz gribēsi?» «Veselu maisu naudas!» - «Labi - došu!» - «Nekā - tūliņ jādod!» - «Nu, pagaidi!» Velns priecādamies aizgāja pēc naudas: bet vezumnieks pa to laiku pagatavoja no trim maziem maisiem vienu lielu. Velns stiepa, ka stiepa, kamēr maisu pienesa pilnu. Tad vezumnieks vaicāja: «Kur tad nu jūs tiesāšu?» Velns saka: «Netālu no šejienes ir mazs priedulājs - tanī būs neliela kaudze sakņu, tur mēs ielīdīsim. Turp nobraucis, ņem labu gāžamo un sāc saknes velēt, saukdams: «Lielajam lielie, mazajam mazie!» Un velē tikmēr, kamēr saknēs iedegas tumši zilgana uguns.» Velni ielīda kaudzē, bet vezumnieks papriekšu pārbrauca mājā, nolika naudu un tad tikai brauca uz noteikto vietu. Velni gaidīja, gaidīja un nevarēdami sagaidīt vezumnieku - jau gandrīz būtu aizgājuši uz mājām. Te piepēži rati ierības un nu viņi kā divi deviņi atpakaļ kaudzē. Atbrauc vezumnieks, paņem lielu koku, sāk sist pa saknēm, bet pārkrustis, un tikai saka: «Lielajam velnam mazie Kangari, mazajam lielie!» Velni nevarējuši pārkrustis sistos sitienus paciest un itin drīzi iedegās tumšzilgana uguns; tomēr vezumnieks sit un sit arvienu stiprāki, tā ka velni kliegdami kliedza: «Au vai, au vai! » Vezumnieks ātrāki neatlaidās sisdams, kamēr velni nebija apsolījušies neviena paša braucēja vairs neķircināt. Pēc tam viņš pārbrauca mājā tik lepns kā kungs: bija taču velnus sapēris. Velna gulta vēl šodien Kangaros redzama.
Piezīme 1. Veismaņos P. Zaravičs uzrakstījis gluži tāpat, tikai
te velni samukuši noras malā kraulu (čakārņu) gubiņā un braucējs tos ar dūri veķējis. L. P.
Piezīme 2. E. Kauķls no Litenes uzrakstījis stipri sabojātu teiku, kur Mazais cīnās ar Lielo (LP, VII, I, 487, 1). Šīs teikas nav īsti šķiramas no IX. sējuma 32. pasakas (487-492. 1. p.). Arī Krēsliņu Jānis ir uzrakstījis divas teikas, kuŗās ielicis tik daudz modernā romantisma, ka gŗūti tur atrast tautas tradiciju. Vienā teikā (I, 14, 5. LP, VII, I, 491, 6) stiprinieks nosit vecīti gredzena dēļ bet pats par to tiek piekalts «dzelmes dibenā&127;. Qtrā teikā (T., 12, 4, LP, VII, I, 492, 7) ir teikts, ka viens «varen gudrs vīrs», dzīvo ozola dobumā, bet viens skauģis viņu nogalina. Nosistā vīra galva atriebjas un nogāž ozolu, kas nosit slepkavu, bet viņa dvēsele «top ieslodzīta upītes dibenā, kur tai gadu simteņiem ilgi jādzeŗ ūdens.» P. Š.