Lielceļam, kas ved no Vecātes uz Rūjienu, un iet cauri Sēļu Koškules pagastam, tievi šī pagasta robežās, starp Valdeķu pusmuižu un Rūnas māju abās pusēs gul purvs. Par īstu purvu to nevarētu saukt, drīzāk par zemu pļavu, kuŗai cauri tek tā saukt Melnupīte. Purvāju lielceļa labā pusē sauc par Vilkulānu. bet celu kreisā pusē par Vilku purvu.
Vienu reizi vecos laikos viens zemnieks pa šo lielceļu braucis uz Valmieru. Vezumā viņam bijis divi podi linu, kuŗus gribējis Valmierā pārdot. Viņš bijis ļoti nabadzīgs un naudas arī ļoti vajadzējis, tā kā cits nekas neatlicis, kā tos pāra odus pārdot. Ceļā devies jau ap pusnakti, lai ar rīta ausmu nokļūtu Valmierā. Tikko nu nobraucis pie purva cauri mežam, šis redz šķiļoties zili-zaļas uguntiņas. Piebraucot tuvāk, viņš redz, ka briesmīgi cīnās divi velni. Zemniekam visas asinis sastingst no bailēm, bet viens velns nāk šim klāt, aptura zirgu un saka, lai šis izšķiŗot viņu ķildu, citādi tālāk netikšot. Viņi cīnoties par to purvu, kuŗam tas īsti piederot, abi esot brāli. Zemnieks nu teicis, ja šie nu esot divi un labi brāli, lai dalot to purvu uz pusēm, jo vidū tieši esot robeža - lielcelš. Tā velni bijuši ar mieru, bet katra daļai vajagot vēl sava vārda. Tā kā tur agrāki piemituši vilki, tad zemnieks teicis, ka vienu pusi varot saukt par Vilku lānu un otru par Vilku purva. Velni bijuši (oti apmierināti, atlaiduši zemnieku un teikuši, gan jau šie viņam arī atmaksāšot par gudrību. Zemnieks aizbraucis Valmierā. Tirgotāji arī saņēmuši linus, sākuši svērt, bet tavu brīnumu! Linu izskatās tik maz, bet sveŗ divi birkavi. Prāto un gudro, nosver vēl otru un trešu reizi, bet svars ir un paliek tāds pats. Neko darīt! Samaksājuši zemniekam brangu naudu par divi birkaviem, un tas laimīgs braucis mājā. Mājā braucot nu sapratis, ka tā ir velnu atmaksa par viņa gudrību.