Sēļu pagastā atrodas viena zemnieku māja, saukta par «Dreimaņu» māju. Šinī mājā esot mitis velns. Agrāk katram saimniekam bijis viens mājas dievs, ko saukuši par «mājas kundziņu»; tas bijis mājas sargs un labvēlis. Dreimaņu saimnieks par mājas dieviņu sev turējis velnu. Tas palīdzējis saimniekam krāt mantu un sargāt. Par to saimnieks velnu ēdinājis. Sākumā tas mitis ozolā, kas atrodas mājas robežās. Tur velnam katru dienu kārtīgi nests ēdiens. dienu vai citas dāvanas nolikuši arī apkārtnes ļaudis, lai iegūtu velna labvēlību, jo velns bieži tos maldinājis un baidījis, tā kā naktī nav bijis iespējams tur gaŗām iet. Vēlāk velns pārcēlies uz dzīvi rijā, pēc tam pašā majā. Velns saimniekam bijis īsts palīgs. Kad rudenī zagļi gribējuši ābolus zagt, velns tos visādi mocījis. Tikko šie uzkāpj ābelē, netiek vairs zemē, zarus nejaudā pakustināt, vai arī citā reizē ļāvis sabērt maisos, bet tad nesējs vairs nav ticis uz priekšu. Dažu reizi izcēlies milzīgs troksnis un šņākoņa. Velns zagļus spīdzinājis tik ilgi, kamēr pats saimnieks tos vēlējies atlaist. Apkārtnes ļaudim gan viņš bijis par postu, jo tiem viņš kaitējis un tos biedējis. Bet tad vienu nakti mājā izcēlies ugunsgrēks, velns dikti nobijies un skrējis projām. Viņš devies taisni pa lauku uz Aņģa ezera pusi (kas tagad ir aizaudzis, palicis tik muklājs un apkārt sīkas priedītes), meties ezerā un nozudis. Skrejot tikai atstājis 7 pēdas akmenī ezera malā. Šis akmens vēl šodien guļ netālu no Dreimaņu mājas, lauka malā, paslēpies starp retām priedītēm. Akmenī redzami 7 aitu pēdām līdzīgi nospiedumi, kuŗus sauc par «velna pēdām».
Ir vēl cita teika, kas gan laikam radusies vēlāk, pēc kuŗas velns noskaities itkā uz pašu saimnieku, jo domājis, ka viņš ar ugunsgrēku izdzīts. Tad nu arī mēģinājis atriebties, uzsūtīdams tam nelaimes. Vispirms pēc kārtas nomiruši visi trīs saimnieka bērni. Vēlās rudens naktīs atskanējuši dobji klauvējieni pie loga, bērns šūpulī iekliedzies un drīz pēc tam miris. Kad pēdējo dēlu kristījusi, visiem viesiem vēl klāt esot, kāds neganti sācis dauzīt logu ar žagariem, ārā sacēlusies pēkšņa vētra, bērns sācis briesmīgi kliegt. Nomiris gan šis pēdējais dēls nav, jo vēl tagad dzīvo, bet esot audzināts citā mājā.