Velni mantas nesēji.

l0. Erna Briņķe no Bāliņa Suntažos.

Reiz dzīvojis paputējis saimnieks. Viņš izmēģinājies gan šā, gan tā, bet uz zaļa zara neticis.

Vienu dienu gājis saimnieks pa mežu, te - kur gadījies, kur ne - kāds melns kungs blakus. Padod labdienu un prasa, kādēļ saimnieks tāds noskumis. Saimnieks arī stāsta: «Provēju šā tā, bet kā netieku uz priekšu, tā nekā. Esmu nabags un daudz kalpu nevaru turēt.» Nu kungs saka, ka tik vien tās nelaimes, tad tak nav vērts bēdāties. Saimnieks lai noķer melnu kaķi, atnes to uz krustcelēm, tad viņš arī tur būs un iedos tam ļaudis. Saimnieks tā arī izdara - noķeŗ kaķi, un noteiktā dienā aiziet uz krustcelēm. Redz - kā tad - kungs jau priekšā . Kungs uzprasa, kur tad kaķis esot. Saimnieks atbild: «Kulē.»

Nu tas savukārt prasa: «Kur tad ļaudis?»

Kungs atbild: «Kulē,» un velk laukā. Izvelk vienu puisi un meitu. Kungs nu pastāsta, kā ar tiem izturēties. Tiem nedrīkst dot ne ēst, ne dzert. Ja nogurst, jāiemērc ūdenī, un jāguļ tiem uz laktas, līdzīgi vistām. Bet pēc trīs reizes septiņiem gadiem jādod strādnieki šim atpakaļ. Saimnieks pasaka paldies, un iet mājās.

Tā kā bijis vakars, tad aizsūtījis strādnieku pāri gulēt. No rīta priekš saulītes puisis ar meitu jau kājās un gaida saimnieka rīkojumus. Ēst puisis ar meitu nemaz neēduši, bet bijuši ļoti čakli un strādīgi. Tā saimnieks kļuvis ātri bagāts un sakrājis veselu kasti ar naudu.

Te vienu rītu saimnieks nevar sagaidīt savus strādniekus. Nu viņš ies raudzīt uz kūts augšas, kāpēc tie nenāk. Kā gājis, tā arī aizgājis. Tikai sieva vēlāk atminējās, ka taisni todien pagājuši tie trīs reizes septiņi gadi.

Saimniece nevarējusi sagaidīt vairs sava vīra. Nu nodomājusi: kas pazudis, pazudis, bet viņai tak paliek nauda. Bet izrādījies, ka kastē bijušas tikai bērza lapas.