Velni mantas nesēji.

13. Jānis Priedīte 1879. g. Garkalnē. Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 761, 6.

Diviem kaimiņu saimniekiem bijuši pūķi. Tāpēc tie dzīvojuši ļoti turīgi; bet trešais kaimiņš bijis nabadziņš. Šis nabadzīgais reizi arī iekārojis pie bagātības tikt. Bagātie atteikuši: to varot viegli panākt. Aizvedīšot arī šo pie sava kunga, iepazīstināšot, lai tikai tad tam padodoties, paklausot, gan tad būšot bagāts, tāpat kā šie. Labi. Vienu vakaru bagātie aizved nabago tālu, tālu, dziļi mežā, uz lielu jo lielu namu. Ieiet visi trīs namā, nava neviena cilvēka, tikai ogles kvēlojušas, zvērojušas lielā ceplī, apgaismodamas visu namu. Gaidījuši, gaidījuši - nabadziņam sācis miegs nākt, licies gaŗšļaukus uz grīdu, mēģinājis aizmigt, bet neizdevies. Te ap pašu pusnakti durvis paveŗas, ienāk smalki ģērbies kungs: balts uzkreklis, aproči, zelta ķēde pie krūtim, pirkti svārki mugurā, spoži zābaki kājās - un tūliņ gulētāju ieraudzījis vaicā: «Kas tas te par bluķi pa grīdu vārtās?» Bagātie atbild: «Tas mūsu trešais kaimiņš, grib arī no tevis bagātību izlūgties». Tad vells vairāk nekā neatteikdams, paņēmis trauku, virzies tiem diviem tuvāk, iegriezis tiem mēlē, ietecinājis asinis traukā un izlējis ceplī kvēlošās oglēs. Nabagais saimnieks, tādas lietas redzējis, licis kājas pa pleciem un uz māju prom. To pašu gadu pērkons abiem bagātniekiem nospēris mājas: bet nabadziņam no tā laika klājies labāki.