15. - ts Ērgļos, Balss 1888. g. nr. 32. LP, VII, L 762, 8.

Tagadējā Ērgļu baznīcas krogā dzīvojis senos laikos krodzinieks, vārdā Papītis. Ļaudis stipri ticējuši, ka šis krodzinieks varējis cilvēkiem acis apmānīt un stāvējis sakarā ar nešķīstiem gariem. Lopu tirgotājus, kas apmetušies šajā krogā, Papīša "sulaiņi" aplaupījuši un pašus aiznesuši vilki kādā pasaules malā: rītā mājinieki tikai atraduši to, ka tirgotāju vairs nava. Protams, ka ar šādiem nezvēru darbiem Papītis tapis bagāts: braucis jau ar kučieri uz bukas. Ļaudis stipri, stipri bijušies velna pilnā cilvēka, griezdami tam ceļu jau pa gabalu. Kā gan nebīties? Ja nedari viņam pa prātam, tad zini, kas notiek! Papīšam neviens nevarējis nekā darīt, nedz arī viņa jauniem nodomiem pretim turēties. Papītis bijis ļaudim tīrais posts. Tak reiz kāds lopu tirgotājs ieradies, kas, neklausīdams labu cilvēku padomiem, lai neielaižas ar Papīti, tomēr ņēmis krogā pie viņa naktsmāju Tolaik ceļotājiem bijušas guļamās istabas otrā stāvā. Tur arī šam lopu tirgotājam vieta ierādīta. Bet tirgotājs, lai no murgiem, no nešķīstiem gariem izsargātos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus un tad gājis gulēt, palikdams arvienu nomodā. Naktī, pulkstenis varējis tā būt divpadsmit, Papītis izgājis uz kroga lieveņa un trīs reizes skaņi iesvilpies. Uz svilpiena ieradies viens vīrelis, jaunais gars. Tam Papītis licis nolaupīt tirgotājam naudu un aiznest pašu tirgotāju pa ratu. Ļaunais kalps gājis to izpildīt; bet šoreiz nabadziņš nespējis izlietot savu varu, jo tirgotājs - tā viņš stāstījis Papīšam - esot bijis apkrāvies milzīgiem dzelžu sakārniem (tie tie krusti, ko savilcis), tos šis veldams neesot spējis novelt. No tās reizes visiem skola bijusi rokā (krustus aizkrustot) un Papītis vairs nespējis nevienam nekā darīt.