17. K. Untiņš, Etn. III. 1893. 176. 1. p. LP, VII, I, 624, 16.

Viens fūrmanis izbraukājies pa Rīgu visu dienu, bet tam neradies neviens braucējs. Bijis jau vakars - aiz dusmām iesaucies: «Kad neviens vairs nebrauc, tad taču pats velns varētu braukt!» Tik ko to izteicis, pieradies melni ģērbies kungs un pavēlējis braukt uz Švarca riju. Kad tur nobraukuši, kungs izkāpis un licis fūrmanim gaidīt, pats iegājis rijā, kur bijusi lielākā jautrība. Rija bijusi gaiši apgaismota, tur skanējusi mūzika, tur dancojuši, ka klaudz vien. Ātri kungs iznācis, iesēdies ratos un pavēlējis braukt uz Daugavas malu. Tur kāpis ārā, piebēris fūrmanim pilnu kabatu naudas un licis braukt taisni mājās. Līdz ko kungs nav bijis vairs saredzams, fūrmanis ķēris kabatā apskatīt spožo naudiņu; bet naudas ne graša - pilna kabata ar zirgu sūdiem.

Trešā dienā atkal turpat dabūjis braukt uz riju. Fūrmanis domājis, ka velns otrreiz viņu piekrāpšot, bet kad nu apraudzījis kabatas, tās bijušas pilnas ar sudraba un zelta naudu.

Piezīme. Šī teika uzņemta Lercha-Puškaiša saīsinājumā. P. Š.