18. H. Skujina no 52 gadi vecā J. Gaiļa Aumeisteŗos.

Agrākus laikus vīrs taisījies braukt uz Rīgu. Šim jau viss bīš kārtībā un vīrs gāš no istabas laukā un gribēš braukt prom. Bet nu pamanīš, ka mājas suņi uztriekuši kokā mellu kaķi un nu rej šim riņķī un grib kaķi noriet. Vīrs nu skatījies, ka kaķam būs plāni un šo suņi tā kā tā nories. Vīram palicis kaķa žēl un šis nu sadevis suņim ar pātagu un sakliedzis: «Nu, pagāni, ko nu nabaga kaķīti vajājat.»

Suņi atstāšies no kaķa un kaķis no koka zemē un aizbēdzis. Vīrs sēdies savā zirdzīnā un aizbraucis uz Rīgu. Šis nu braucis braucis un pēdīgi šim danācis vienc kungs klā un prasīš, vai nevarot šā pavest. Vīram bīš švaks zirdzīc un šis sacīš, ka zirdzīc jau šos abus nemaz nevarēšot aizvilkt. Nu, ta kungs sacīš pretī, ka par zirgu būšot maza bēda un šis par vedumu labi samaksāšot. Nu vīrs ar pēdīgi bīš ar mieru un kungs sēdies vīram līdzās un abi braukuši. Braukuši braukuši un nu zirgs tā skrēš, ka vīram tīri vai brīnumi, un nepagāš vē ne trīs stundas, ka abi jau bīš Rīgā iekšā. Nu abi dabraukuši pie viena kroga, labi paēduši un padzēruši un ka danācis vakars, ta kungs sacīš vīram, lei ņemot maisu un ta iešot uz šā naudas pagrabu un šis ta šim (vīram) samaksāšot par vedumu.

Vīrs paņēmis div maisus un abi gāši pēc naudas. Gāši gāši un iegāši vienā pagrabā, kur bīši pilli apcirkņi ar zelta un sidraba naudu. Nu kungs piebēris vīram vienu maisu ar zelta naudu un otru ar sidraba naudu. Bet nu vaidzēš ugunc un kungs sev rāvis ar pirstu gar zobim un tūlī šā pirsts dedzis tik gaiši kā skals. Vīrs nu pārbijies, jo manīš, ka šim darīšana ar pašu vellu un pats pie sevis nosaucies: «Ak, tu mīļais Dievī!»

Bet nu kungs pārskaities, ka pieminot šā ļaundara vārdu, aizcirtis duris, pats no pagraba laukā un aizskrienot nokliedzis vīram, ja šim šā vē kādreiz vaigot, lei ta skatoties sev pār kreiso plecu. Vīrs palicis ar abim naudas maisim pagrabā un nekā neticis laukā. No rīta nākuši bankas kungi, atraduši vīru ar visim maisim naudas pagrabā un nu šim nosprieduši karātavas, kā jau bankas zagļam. Un vē to pašu dienu vīru aizstiepuši uz karātavām un gribēši pakārt. Vīrs nu manīš, ka pēdīgā stundīna jau ir klā, un šim nu iešāvies prātā - paskatīšoties sev pār kreiso plecu. Kā ta - vīrs paskatījies sev pār kreiso plecu un nu redzēš, ka vellc skrien ar salmu kūli. Vellc norāvis vīru no karātavām, ielicis šā vietā salmu kūli un ta sacīš vīram: «Skaties nu, kā tavā vietā dauzīs un pakārs salmu kūli!»

Tā ar bīš. Nu sākuši dauzīt salmu kūli, ka salmi vie pa gai su putēši, un ka bīš pakrietnam sadauzīši, ta ņēmuši un pakāruši.

Otrā vakarā akal vellc vedis vīru uz to pašu pagrabu, vēlēš, lei šis ņemot trīs maisus līdza un lei vais nepiesaucot šā ļaundara vārdu. Nu akal abi piebēruši visus trīs maisus ar zeltu un sidrabu, un ta vellc vēlēš, lei vīrs ejot pēc zirga. Vīrs dabraucis pie pagraba zirgu, vellc iecēlis maisus vezumā un abi akal braukuši uz māju. Ka vais māja nebīsi necik tālu, ta vellc sacīš: «Es nu esu tev tikdau laba darīš, ka tu mani paglābi no suņiem, jo es biju tas mellais kaķis, bet tev nu man ar kas jādara. Apsoli man to, kas tev jaunc ir mājā un kā vē nebija, kamē tu prom biji! »

Bet vīrs domāš: tā vis nevar jokoties! Šim mājā sieva bīsi uz grūtām kājām, ja nu tikmē, kamēr šis prom bijis, sievai piedzimis bērc? Ne, to viņč nevarot vellam solīt. Ta vellc akal sacīš: «Nu ta tev jāsaka tā, ka tu mājā iebrauksi un pirmo reizi sievu redzēsi: Siev', vellc tavā sirdī!»

Nu, to gan vīrs apņēmies darīt un abi braukuši uz māju.

Ka nu abi dabraukuši pie mājas, ta vellc palicis vāģos sēdot un vīrs gāš istabā iekšā. Kā ta - šim nākusi sieva pretī ar mazu bērnu, kas šai bīš piedzimis pa to laiku, kamē vīrs bīš pa Rīgu. Nu vīram apsarāvusies sirds, kā lei nu saka sieva i, ka velle šās sirdī, un novēl sievas sirdi vellam. Vīrs nospriedis tā nedarīt un sacīš: «Siev', vellc tavā dirsā!»

Nu, sieva jau nekā nezināsi, kas par lietu un pillā kaklā smēsies. Bet vellc sadzirdēš, ka vīrs vis tā nesaka, kā pa celu bīš norunāts. Viņč nu par tādu lietu varēn noskaities un kā lecis no vezuma laukā, tā aizskrēš čartādams prom un sacīš, ka šis pie šā (vīra) vais nepalikšot un vais pa draugam ar nekad nebūšot, ka šis (vīrs) neturot norunas. Kā vellc izlecis no vāģim: tā tie ar uzreiz salūzuši čupā. Bet naudas maisi gan palikuši vīram un šis nu dzīvāš laimīgi, jo nu šā mūžam bīš naudas tiku-tikām un vē bērnim ar.