20. J. Grauds-Graudēvics no Andžas Streipas Piebalgā.

Reiz dzīvojis kāds nabadzīgs vecītis. Viņam vajadzējis vienreiz iet uz Rīgu. Ejot pār Kangaru kalniem, viņš nogriezis no viena lazdu krūma ceļa nūjiņu. Rīgā viņš apmeties pie viena namsaimnieka. Namsaimnieks ieraudzījis nūjiņu un jautājis, kur viņš to ņēmis. Vecītis izstāstījis - tā un tā. Namsaimnieks teicis: «Parādi man šo krūmu; ja būsi runājis taisnību, izies labi, ja ne - klāsies slikti.» Vecītis ar saimnieku iekāpuši vāģos un braukuši uz Kangariem. Vecītis arī parādījis krūmu, no kura nogriezis nūjiņu. Namnieks paņēmis vecīša spieķīti un iespraudis to krūmā. Nabaga vecītis nobijies un gaidījis, kas nu notiks. Namnieks izņēmis no kabatas svilpīti un iesvilpies pirmo reiz. Ak, tu briesmas! No zemes sākušas līst laukā čūskas un uzrāpušās līdz pus nūjiņai. Kad namnieks svilpis otru reiz, tās uzkāpušas līdz nūjiņas galam. Namniekam trešo reiz svilpjot, virs čūskām nūjiņas galā parādījusies liela čūska ar zelta kroni galvā. Tad namnieks noņēmis viņai kroni no galvas un teicis: «Draugs, tu esi runājis taisnību. Par to tev ratos ielikšu lielu naudas maisu kā atalgojumu.» Vecītis pēc tam laimīgs aizbraucis savu ceļu. Vēlāk vecītis dabūjis zināt, ka namnieks esot bijis pats velns, kas gribējis viņu pārbaudīt.