Vīnā mīstiņā dzeivuoja vīns baznīckungs. Tymā mīstiņā vacuo, baznīca nūdaga nu pārkyuņa. Baznīckungs pīsacīja sovim ļaudim, ka vajag sataisīt itymā vītā jaunu beznīcu. Suoka zemnīki vest akmeņus un struodnīki myurēt baznīcu. Vysi apkuortējī zemnīki ituos draudzes voduoja akmeņus, bet vīns zemnīks nagribēja pavysam vest. Tū darīt jū pīspīdja cyti un vēļ baznīckungs jū labi izlomuoja par tū, ka jis baznīcai nagribēja atvest kaidu vazumu akmeņu. Vīnu reizi dūmoj itys zemnīks: «Kū darīt, braukšu un vesšu kaidu vazumu akmeņu baznīcai!» Pīlyka zemnīks vazumu akmeņu un vad uz baznīcu. Ceļā jis satyka vīnu cylvāku, kuris beja apylkts lobuos drēbēs un ar brili golvā. Vaicoj nu zemnīka itys cylvāks: «Kur tu ved itūs akmeņus?» Zemnīks jam atbild: «Vesšu uz baznīcu!» Cylvāķs jam runoj: «Kū tu troks palyki tai tuoļi vest akmeņus, un vēļ par breivu? Nikas tev namoksuos! Met labuok uorā akmeņus un brauksim uz mīstiņu! Es nūpierkšu apeiņus un īsolu, lobuok tu izvuorēsi olu. Es atbraukšu pi tevis, padzeršu ols un tev par ītū labi samoksuošu!» Zemnīks dūmuoja, dūmuoja un pasacēja: «Labi!» Izgryudja zemnīks akmeņus nu vazuma uorā, sādās ar itū boguotīt kungu un aizbraucja uz mīstiņu. Mīstiņā itys kungs nūpierka apeiņus ar īsolu un īdevja zemnīkam. Zemnīks aizbraucja uz sātu, bet itys kungs ar brili aizguoja sovu ceļu. Atbrauc zemnīks uz sātu, un suoka taisīt odu. Atīt tei dīna, ols jau gotovs. Zemnīks pīsaucja vīsu. Vīsi dzer ar saiminīku un gaida tuo leluo kunga ar brili, kuris pasajēmja atbraukt itymā dīnā uz ols. Atīt tei stunde, atbrauc ari tys lelais kungs ar brili. Zemnīks tyuleņ aizsādynuoja jū aiz golda. Lelskungs briles nu golvas nanūjem, taipat nanūmauc ari cymdu nu rūkom. Zamnīks pīlēja gluozi ols un padūt lelajam kungam dzert. Lelskungs runoj zemnīkam: «Kū man te dzert gluozi? Lej man vasalu garči!» Zemnīks pīlēja vīnu garči ols. Lelskungs izdzēra. Pīlēja ūtru, jis ari izdzēra. Pi durovu stendera stuovēja vīns bobuļa dāls, puiss godu divdesmit pīcu, un verās uz ituo leluo kunga, bet jam, kai bobuļam, vītas pi golda nabeja. Itys puiss vys verās uz ituo leluo kungu. Kungam pasacēļa mēteļa pola un zam polas varēja redzēt asti. Ilgi vērās itys puiss un jam izguoja lelas dusmes uz ituo ieluo kunga. Kai tvēŗa itys puiss akmeni un kai lyka lelam kungam par golvu, nu leluo kunga golvas brile nūkrita un vysi īraudzēja kungam uz pīres rogus un tyuleņ saprota, ka te nabeja lelskungs, bet bcja pats valns. Puiss labi pasyta tū kungu, sasyta un izdauzija lūgus un vysus traukus. Lelskungs vērās, ka slikta līta, izskrēja par lūgu uorā un aizskrēja, navar zynuot kur. Vysi vīsi izguoja nu zemnīka uorā, un aizguoja pa sovom sātom. Reitā pasacēļa zemnīks un redz, ka vysi trauki sasysti un lūgi izdauzīti. Suoka jis lasīt tūs sasystūs traukus un redz: uz golda stuov lela guba zalta. Zemnīks par itū zaltu īstatīja jaunus lūgus, sapierka traukus, otkon pītaisija ols, pīsaucja vīsu, bet vairuok ituo lelkunga pi juo nabeja. Itys lelkungs ar brili beja pats valns. Zemnīks nu juo dabuoja daudz naudas, par kuŗu jis tagad vēl taisa olu un dzeivoj boguots, bet akmeņu uz bazneicu pa šai dīnai navad.