Reiz kaut kur dzīvojis nabags pirtnieks. Tam sūri, grūši klājies, bet Dievu viņš lūdzis vienmēr. Tikai vienreiz - kā gadījies, kā nē - pasprucis šim tas vārds: «Ja Dievs nedeva labākas dzīves, tad tak lai velns būtu devis!»
Tikko to izteicis - velns klāt: «Klausies, pirtniek, ja tu nelūgsi vairs Dievu un neiesi baznīcā, tad viss tev būs, ko vien vēlies.»
Labi, pirtnieks apsolījies arī. Un ko domāt - velns nu iedāvinājis lepnu pili un devis visu citu, ko tikai pirtnieks vien vēlējies. Savu laiku tā palicis.
Te vienu vakaru, pēc veca paraduma, agrākais pirtnieks atkal iedomājies Dievu un noskaitījis pātarus.
Rītā piecēlies - apskatījies: pils pagalam, visi labumi pagalam un šis atradies atkal savā pirtiņā.