Reiz braucis viens kalps no dzirnavām mājā. Bijusi tumša nakts un jābrauc cauri mežam. Pēkšņi viņš jutis, ka zirgi apstājas, un redz, ka tumsā sāk kaut kas melns kūņāties pie zirga kājām. Kalps uzsaucis: «Ja esi labs gars, tad atsaucies.» Bet melnais mučkulis neatbild, tikai pinas zirgiem pa kājām. Kalps ieskatās un redz, ka tas ir liels melns suns, bet sunim ir zirga kājas. Viņš pārbijies sit zirgu, bet tas nekustas ne no vietas. Kalps nomocījies līdz nāvei. Beidzot suns sāk runāt, sauc kalpu vārdā: «Andž', pārdod man savu dvēseli, dabūsi naudu un varēsi dzīvot laimīgs.»
Andžs bijis dievbijīgs vīrs, kā lai pārdod nezināmam garam savu dvēseli? Sācis mest krustu un gribējis skaitīt tēvareizi; bet vārdi bijuši tā piemirsušies, ka ne skaņa nenāk pār lūpām. Nevar un nevar noskaitīt tēvareizi. Te aizdziedas gailis. Prāts Andžam top gaišs, tagad skaita tēvareizi un met krustu. Tā laimīgi nokļūst mājā.