Idus pagasta Melkus māju saimnieks bijis ar nelabo draugos. Viņam nekā netrūcis: visa bijis pa pilnam. Reiz puisis noskatījies, ka saimnieks no kroga piedzēries braucis mājā. Viņam ap galvu lidojis vanadziņš un kliedzis: «Kur bērt, kur bērt?» «Vienalga, ber dārza stūrī!» atrūcis saimnieks. Švirks! un dārza stūrī nobirusi vesela kaudze balto zirņu, kādu desmit pūru. Kad piedzimis saimnieka pirmais dēls, paša saimnieka nebijis mājā. Ceļā uz māju tam piesities nelabais un čukstējis ausī: «Tu apsoli man to, kas jauns tev mājā atnācis.» Saimnieks neapsolījis. Vairāk reizes nelabais saimnieku skubinājis, lai viņš savu pirmo dēlu iemetot akā, bet viņš to nedarījis. Saimniekam bijuši vairāki dēli un meitas, bet tiklīdz tie pieauguši, viens pēc otra pakārušies. Saimniekam vajadzējis pirmo dēlu atdot velnam, tad citi paliktu dzīvi. Māja tagad esot bez īpašnieka.