31. H. Skujiņa no 93 g. v. Līzes Balodes Aumeisteŗos.

Reiz dzīvāš skaudīgi nejauks kungs un reiz šis atsaucis nabaga zemnieku un sacīš šim, lei šo aizvedot uz elli. Gan nu zemnieks šā tā ilocījies un sacīš, ka šis nezinot ceļa uz elli, bet kungs neatlaidies un pastāvēš pie sava un jā ne, tad nabaga zemniekam būšot plāni. Nu nabaga zemnieks vē šā un tā izgūdrējies, kā tikt no kunga vaļā, bet šis ne par ko ar neatlaidies, kā šim tik šis jāvedot uz elli. Nu nekā, zemnieks sataisījies un noliktā laikā aizgāš pie kunga un gaidīš, ka nāks kungs, kā var braukt. Drīz vie ar nācis kungs, sēdies zirgos iekšā un zemnieks braucis. Šie nu braukuši braukuši un nu sācies tik labs ceļš, kā zemnieks savā laikā ne redzēš. Braukuši, braukuši un pēdīgi dabraukuši pie lepnas pils. Nu kungs sačīš zemniekam, lei ārā pagaidoties, un pats iegāš iekšā.

Bet pa tādam lugam zemnieks dzirdēš, ka iekšā vienc tā vie kliedz: «Vai, vai! Vai, vai!»

Nu zemnieks dagāš pie loga un paskatījies iekšā. Kungs bīš uzstiepts uz galda un velli šim dzīvāši rinķī un kurš vie dagāš klā, tā tūli ar dzelžu zobiem krampis un kungs nejauki brēcis. Ka nu velli pamanīši, ka zemnieks pie loga skatās, tā vienc danācis pie loga un prasīš zemniekam: «Cik tu gribi par to vērsi?»

Zemnieks nemācēš nekā atbildēt. Nu tūlī akal tas pats vellc sacīš: «Klā zirga deķi zemē!»

Zemnieks darīš, kā vēlēts, un tas pats vellc uzmetis uz deķa trīs lāpstas zelta un sidraba un sacīš, lei braucot uz māju. Zemnieks braucis, braucis un nu vairs nebīš ne labā ceļa, nekā. Pa tīru staigoņu bīš jābrauc. Zemnieks kūlies pa staigoņu trīs dienas un naktis, kamē ticis mājā.