32. M. Macpāne no 50 g. v. teicēja Alsungā.

Senos laikos velnus varēja dabūt pirkt Rīgā oglītes veidā.

Kam šī oglīte bija, tas drīz kļuva bagāts. Šāda oglīte bija vienam skopam un mantkārīgam saimniekam, kas strādniekiem deva ļoti slikti ēst. Velns katru nakti pārnesa trīs zelta naudas gabalus un trīs rudzu kūlīšus, bet par to saimniekam bija viņam jādod viens spainis piena. Vienu reizi saimnieks lika viņam pārnest akmeņus ēku būvēšanai. Velnam akmeņi bijuši tālu jānes, un līdz ticis pie Dižkārtas lejas, te piepēši iedziedājies gailis. Viņš dabūja sviest akmeņus zemē un skriet mājā. Tādēļ vēl tagad Dižkārtas lejā ir ļoti daudz akmeņu, kas vēl tagad tur ir redzami, jo viņu ir tāds daudzums, ka nespēj visus izlaust un pārvest. Kādu reizi kalps dabūja zināt, ka saimnieks satiekas ar velnu. Viņš noskatījās, ko viņš labi dara, un redzēja, ka saimnieks nones uz riju spaini piena. Kalps nolēma pienu izdzert un velnu piejokot. Velns, pārnācis, atrod piena vietā ūdeni, ļoti sadusmojās un aizdedzināja riju. Pats viņš ielīda ratu rumbā noskatīties, ko saimnieks darīs. Saimnieks &127;oti izbijās, redzot riju degot. Viņš gan mēģināja liesmas nodzēst, bet viss velti. Liesmas pieņēmās vēl vairāk. Kalps atkal bija noskatījies, kur velns paliek, viņš ātri nodrāž apšu tapas un aizsprosto velnu ritenī, ko tad iesvieda liesmās. Uguns uzreizi nodzisa. Nu kalps paņēma riteni un nesa uz purvu, kur to arī iesvieda. No tā laika velni dzīvo purvos.

Piezīme. Šeit velns ir pilnīgi līdzīgs pūķim un vilcei. P. Š.