34.V. Zacharska no A. Zacharskas Rēzeknē.

Tuoļi aiz lelym mežym un kolnim dzeivuoja vīna vaca veciņa, jei dzeivuoja vīna pat un tyrēja vīnu vacu malnu kačy. Tai itei veciņa dadzeivuoja da lela vacuma, ni kam nu ļaužu jei nikua narunuoja, bet ar sovu kačy jei dzeivuoja cīšy labi, un žāluoja kačy, kai bārnu. Kačs jau ar beja cīšy vacs. Vīnu raizi aizslymuoja veciņa un dreižy nūmyra. Kačs, kod veciņa nūmyra, izskrēja nu ustobys un vairuak naguoja uz ustobu. Kai izzynuoja ļauds, ka veciņa nūmyra, jī nūmesja veciņi globuot. Uz kopim atguoja arī kačs, k urs beja apvylkts boltūs drābūs, bet ļauds jū naredzēja. Kod veciņi īlyka dūbī un aproka ar zemi, kačs izguoja uz juos dūbis un pascēja: «Es atdzeivuoju pi veciņis deviņdesmit godu, ar tagan man vajag īt uz alni. Kod itū runouja kačs, vysi ļauds dzierdēja un tai pat ar redzēja jū un padūmuoja, ka itys kačs ir vai engeļs vai našķeista gors. Pasceidams itūs vuordus, kačs nu raizis propula un veciņis dūbjā puorkryta caur zemi. Ļaudis, kuri beja uz kopim, cīšy nūzabeida un nu bailis atskrēja uz sātu. Nu tuos raizis uz tūs kopu nikas nastaiguoja un vairuok nūmyrušūs nabašnīkus naglobuoja. Tī vysod dīnā un naktī staiguoja veciņis vacs kačs, kurijis nabeja kačs, a beja pats vacijs valns.