Vīnā muižā dzeivuoja boguota muižinīka meita. Jei beja vaca meita, un tai kai jei dzeivuoja vīna paša, jei turēja septiņus malnus kačus. Meita jūs cīši žāluoja un mīļuoja, un sovus kopus aizstatīja jūs baruot un mozguot un kotru sastdīņ pourmeit jīm teiras gultas drēbes. Ēst dēļ jūs kotru dīnu vuorēja pašu duorgū gaļu. Nikas nu kolpim navarēja ni lomuot kačus, ni ar pierstu aiztikt. Kū kači nipadora, vaini vysi izlīk uz kolpim. Daudz reižu gaspaža lomuoja par kačim kolpus, un kuri juos naklausīja, jei struopēja jūs un nadevja daudz dīnu gabaliņa maizes. Vysi kolpi beja cīši dusmīgi uz kaču. Tai guoja godi. Meita vys taisējās vacuoka un jūs kači jau palyka vaci, un suoka uz vītas plyukuot un jau naīt uorā. Kalpim beja cīši gryuti teirīt jūs syudus, bet nikuo navarēja padarīt. Vīnu reizi kolpi suoka smītīs un runuot gaspažai: «Vajag vysus kačus īsvīst azarā par tū, ka jī jau vaci!» Vaca meita luodēja kolpus un glaudīja sovus vacūs kačus. Vīnu reiz saslymuoja gaspaža. Vysi kolpi beja cīši prīcīgi un nadevja ēst nivīnam kačam. Kači staiguoja pi savas gaspažas gultas un klīdzja: «Miau, miau!» Gaspaža dūmuoja, ka jī žāloj sovas gaspažas, ka jei slyma. Jei jūs mīļuodama, glaudīja. Ūtrā dīnā kolpi tai pat nadevja kačim ēst. Kači redz, ka slykta darīšona: kolpi jīm nadūt ēst. Sagaidīja kači divpadsmit stunžu nakts, atīt vysi septiņi gaspažas kambarī un ar cylvāka bolsu runoj: «Gaspažiņ, tovi kolpi nadūt mums ēst jau trešū dīnu. Posoki jīm, ka īdūtu myusim ēst!» Vaca meita attaisīja acis un aizklīdzja: «Ak!» - un tyuleņ nūmyra. Īguoja kolpi pasavārtu slymuos gaspažas, veras: apleik juos gultas sēd septiņi valni un ar zūbin kloudzynoj. Kolpi saprota, ka ite beja na kači, bet valni, kurus jī daudz godu teirīja un mozguoja. Suoka kolpi uz jūs kristu mest, un jī satvēŗa gultu ar vysu gaspažu un nīmesja uz sovu elni. Kolpi dzynuos pēc jūs un gribēja atjemt gaspažu, bet navarēja panuokt. Nu tuo laika ļauds namīļoj malnūs kaču un dūmoj, ka kačā sēd valns.