Kad pirmo reizi pie dievgalda ejot, tad vajagot dievmaizi no mutes izņemt, mutslaukulī mājā pārnest, ar bisi sašaut, tad visur esot putni un zaķi priekšā, kur vien ejot - tāds šāvējs esot laimīgs medinieks.
Tā arī viens jauns cilvēks esot izdarījis: pārnesis dievmaizīti mājā, aizplēsis vienai apsei mizu, aizbāzis aiz tās, atkāpies dažus soļus un taisījies šaut. Jau tēmējis, te piepēži izstiepjas no apšu mizas balta roka un viena balss žēli atskan: lai nešaunot! Šis nešāvis arī. Bet vells no pakaļas jaunekli tikai kūdījis: lai šaunot, lai šaunot! Bisenieks taču nešāvis vis; bet vells viņam par to riebtin atriebies: neviena putna, ne zvēra no tā laika jauneklis nevarējis apcelt - visus vells aizdzinis. Kungs, zināms, par tik nejēdzīgu medinieku ne vienu reizi vien sirdījies, pat izkult nabadziņu licis. Otram mediniekam turpretim cita laime medībās: katrreiz nācis ar tādu putnu kuli mājā, ka jādomā: tos putnus vells tam atdzinis klāt. Tā paiet dažs gads. Reiz nelaimīgais medinieks satiek mežā svešu vīru gluži baltās drēbēs, un šis vaicā mediniekam: kāpēc tik bēdīgs esot? Stāstījis, kā nebūšot bēdīgs - putni neķeŗoties, kungs dusmojoties, otrs medinieks šo zobojot. Tad svešinieks iedevis viņam tādus baltus putekšļus: lai mājā pāriedams apkaisot laimīgā medinieka sašautos putnus ar šiem putekšļiem, gan tad redzēšot. Labi, apbārstījis - kas ir - laimīgā medinieka putni visi pārvēršas par čūskām, krupjiem, vardēm u. t. t. Še tev nu, ko vells tam klāt dzinis. Un kungs, tas tīri traks - visus tos gadus ar tādiem rāpuļiem barojies.