3. K. Bankers Dundagas Cepeļlejās. LP, VII, I, 238, 3.

Vienam kungam bijis medinieks, kam vienu laiku pavisam klājies plāni: staigā pa mežu kā traks paliek, bet neviena putna samedīt. Un tas gadījies, ka vienu dienu atkal bijis jānāk tukšā mājā. Tad medinieks sapīcis ļoti un iesaucies: «Kaut jel pašu velnu satiktu!» Te kur bijis, kur ne - velns klāt: ko šis vēloties?

«Ko nu cita vēlēšos - putnus šaut vēlos!»

«Jā, tad tev septiņi gadi man jākalpo un jāparaksta ar savām asinim, ka dvēseli atdosi man, tad būs putnu papilnam.»

Labi - salīguši. Tagad mediniekam vedies vareni: kur tikai vien iet - putni priekšā kādi nekādi. Bet nu septiņi gadi iet drīz uz beigām. Medinieks staigā noskumis, ka drīz būšot jāatdod dvēsele velnam. Te kāds vecs, gudrs vīrs viņam pamācījis tā: vajagot pataisīt sudraba lodi no krusta rubuļa un ar to šaut velnam. Labi. Beidzamā dienā, kad septiņu gadu laikmets apkārt, medinieks ar krusta rubuļa lodi naiet mežā un kā nu velns nāk - knaukt! iešauj lodi krūtīs. No tā laika medinieks nava vairs viņu redzējis.

Kāds cits Dundagas stāstītājs šo pašu nobeidza tā: Kad norunātie septiņi gadi gājuši uz beigām, medinieks noskumis staigājis pa mežu. Te velns klāt: «Kas tev nu kaiš, kāpēc noskumsti?»

«Kā tad lai nenoskumstu, kad man nieku putnu dēļ jāatdod dvēsele.»

«Nu, ja tu man vari parādīt tādu putnu, kādu es vēl neesmu redzējis, tad es tevi palaižu arī.» Jā - viņš rītu parādīšot. Nu medinieks domā, domā, kur tādu putnu 1ai dabū, ko velns nebūtu redzējis. Tā viņš domīgs aiziet mājā un izteic visu savai sievai. Sieva saka: «Nekas, vīriņ! būs labi.» Atnāk rītdiena - sievai padoms jau zināms un abi aiziet uz cepli. Aiziet uz cepli, sieva izģērbjas plika, izvārtās pa darvu, tad atkal pa spalvām (bijušas visādas spalvas), un nu stāv četrrāpus, gaidīdama velnu. Atnāk velns - pieiet putnam pie viena gala, paceļ asti (sadarvotus matus), paskatās: «Tavi brīnumi! - pakaļā zobi! - nē, tādu putnu tiešām neesmu redzējis.» To teicis, velns pazūd un nu medinieku vairs neaizticis, ne lūdzams.