Marijkalna Voikās klusības laikos dzīvojis liels burvis Kunkuls. Kāds no šā burvja tālākiem kaimiņiem bijis ļoti nabadzīgs. Tādēļ viņš gājis pie burvja, kuram nekā netrūcis, lūgties; bet tas tikai devis mācību, kā varot tikt laimīgs un varot dabūt, ko tikai vēloties. Kaimiņš arī apņēmies darīt, kā burvis mācījis. Kad ejot pie sv. vakarēdiena, tad lai ņemot Dieva maizi no mutes laukā, lai to ietinot papīrā un lai nesot uz mājām. Tad lai ieurbjot trīsstarainā sērmaukstī caurumu, lai ieliekot tur Dieva maizi, lai pielādējot plinti un lai caur pakāju starpu taisni caurumā šaujot. Kaimiņš tā darījis - jau atvilcis gaili un mērķējis caurumā, kad uz reizi redzējis pliku cilvēku stāvot plints galam pretī, caurumam priekšā. Viņam pa roku pirkstu galiem pilējušas asins pilītes. Kaimiņš nolicis plinti un skatījies augšā, bet neko vairs neredzējis. Tas ņēmis atkal plinti un mērķējis (tēmējis), bet par brīnumu redz atkal to pašu cilvēku. Tad jau viņš apķēries, kas tas par cilvēku. Kaimiņš nospļaudījies un sacījis šos vārdus: «Dievs, piedod manus grēkus!» Tad arī ņēmis Dieva maizi no koka cauruma un apēdis. Uz mājām iedams, kaimiņš uz ceļa pakritis un aizmidzis. Sapnī viņš redzējis, ka burvis gājis uz jakti un, ka velns viņam skrējis pa priekšu pilnām padusēm zaķu, tos vaļā palaizdams, lai burvis tos pēc patikas varētu šaut. Tāpat arī redzējis, ka burvis gājis zvejot un velns burvim zivis tīklā bēris. Beidzot kāda balss kaimiņam uzsaukusi: «Redzi, ja tu arī būtu pestītāju tāpat šāvis kā burvis, tad tu Dievam būtu atsacījies mūžīgi un velnam piederētu dzīvojot un nomirstot.»