Vīns puiss beja īsamanējis īt medībuos svātdīnuos, pašā miša laikā. Jam labi veicjās un jis vysod pīsuovja daudzi vysvysaidu putnu un zvēru. Leldīnu reitā, kad cyti ļaudis baznīcā lyudzja Dīvu, puiss lyka blisi uz placim un aizguoja medībuos. Sīva jū par tū lomuoja un vys sacīja: «Dīvs nūstruopēs tevi!» Īt puiss un redz, ka pi kūka pīsakērīs mozs un cīši skaists putniņš. «Nūšaušu ītu putniņu! » padūmuoja puiss un atsamērēja šaut, bet putniņa vītā pi kūka īraudzēja kunga Jēzus sirdi. Puiss nūsabeida un nūlaidja blisi. Sirds pazuda. Īt puiss uz sātu un jam ap golvu suoka grīztīs lels putns. Puiss izšuovja putnam reizi, bet putns vys grīžas un grib īkņuobt juo golvā. Puiss nūsabeida un izšuovja ūtru reizi, bei putnam nikuo. Putns jau grib acis izkņuobt. Tad puiss nūruovja nu piersta laulobu gradzynu un šuovja putnam ar gradzynu. Putns pazuda. Puiss atguoja uz sātu un vairuok nikod nastalguoja miša laikā medībuos.