Var padarīt tai, ka kū gribēsi, lai tev cyti struodoj, tū i darīs, tikai vajag pret leldīni, ceistajā catūrgā aizīt uz krīvu cerkvu, pajemt vīnu kukulīti jūs maizes, kurus izdola cerkvā. Tūreiz aizīt uz mežu nūplēst kūkam myzu, aizbuozt tū kukulīti aiz myzas un atsprēkļem par kreisū placu īšaut tamā vītā. Jo truopēsi, tad tev valni struoduos vysu, tikai šaunūt navajag vērtīs uz kūku, kurā šauņ: jo pasaver, tod pi kūka vīnā pusē pasaruoda jumprava Marija, ūtrā kungs Jēzus, un vairs jau navar īšaut.
Vīns drūss cylvāks tai iztaisa. Aizīt ceistajā catūrgā uz cerkvu, pajem kukulīti svātuos maizes, aiznas uz mežu, nūplēš kūkam myzu, aizbuož tū kukulīti, pajem plinti un par kreisū placu īšaun kūkā. Tad jis pavēlej saveit nu smiļtim viervi, par nagaru laiciņu vierve nu smiļtim gotova, bet parauga raut puortryukst, nastypra. «Savejīt stypruoku,» pīsoka jis, un par reizi nu smiļtim savej tik stypru viervi, ka navar puorraut. Tod izbuorsta par smiļtim šņaukojamuo tabaka kastīti un, pasoka: «Salosīt tabaku kastītē.» Na par ilgu laiku tabaks jau salasīts kastītē. Tai jis kū tikai gribēja, tū jam i izstruoduoia. Jam iztaisīja jaunas cīši skaistas muojas, pīvylka sātā vysaida monta un tys cylvāks nazynuoja, kā vairuok izdūmuot, kaidu dorbu pavēlēt izdarīt: bet nazkas nu juo vys prosa dorba un nalīk nikaida mīra tai jis komuojas kotru dīnu. Navar tagad tys boguotais cylvāks justīs laimīgs, jis pastuostīja cytim, kai ir palicis par boguotu. Vīns veirs jū pamuocīja, lai skrīdams caur reju puorsakrista un tod aizīt pi tuo kūka, kurā īšuovja. Tikai navajagūt nikuo beitīs, guns līsmas šaudīšūtīs, pārkyuns ryukšūt, zibsnēšūt, bet tikai stuovēt vīn pi kūka, cykom vyss puorīs. «Tod varēsi mīrīgi īt uz sātu dzeivuot un nikas nu tevis vairuok dorba naprasīs.» Jis tai i padora, skrīn caur reju, puorsakrista, aizst pi kūka, suoc guns līsmas šaudītīs, pārkyuns spuordīt, zibines mest. Jam nu bailem moti sasaslēja uz golvas, jis vys vēl stuov, bet milzīguos brīsmas, kaidas jis redzēja pi kūka, beja tik šausmīgas, ka jis naizturēja un nūmyra. Ūtrā dīnā jū atrada pi kūka sagrīztu komoļ - komoļim, nadzeivu. Atsarūn pēc tam ūtrs taids pat gudrinīks, aizīt ceistajā catūrgā uz cerkvu, pajem kukulīti svātuos maizes, aiznas uz mežu, nūplēš kūkam myzu, aizbuož tū maizīti aiz myzas, pajem plinti, izlīk uz kreisuo placa un jau atsamērej šaut; bet najauši atsaver atpakaļ un īrauga: pi kūka stuov vīnā pusē jumprova Marija, ūtrā kungs Jēzus. Tū radzūt, jam izkreit plinte nu rūkom un nikas nanūsadevja.