Velni maina bērnus.

l. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 138, 108.

Reiz divi vecāki aizbrauc uz ciemu un atstāj vecas mātes glabāšanā vēl nekrustītu bērnu šūpulī. Bet vecai mātei uznāk miegs un kamēr šī domā nosnausties, velns klusītiņām ielien, izņem bērnu no šūpuļa un atstāj savu bērnu tai vietā. Vecāki pārbrauc - ko tur no maziem bērniem izšķirt? Tiem ne prātā audzina to pašu.

Tā aiztek divpadsmit gadi; bet velna bērns guļ kā gulējis šūpulī. Vecāki domā, nabadziņš gaudens, kropls, ko darīt slogs jānes.

Tā nu reiz atkal gadās, ka vecākiem jāaizbrauc uz veselu dienu un veselu nakti. Vecā māte paliek pie puišeļa, šūpo un šūpo. Te vakarā - kad tevi visi brīnumi izčibētu - puišelis uzlec sēdus un saka: «Vecenīt, vecā māte, gādā man brūti, gribu precēties!»

«Es tev, maita, precēšos šūpulī. Vēl slapjš aiz ausim, vēl kūp šūpulī un paskaties, ko tāds niķu pūznis tev nesablād! Guli cieti jeb cirtīšu, ka šurcas varēsi ar asu mēru mērīt! »

«Jā, jā, vecā māte, cērt cik gribi, bet gan tu redzēsi, kas šonakt še sagadīsies.»

Vecai mātei, to dzirdot, pārskrien drebuļi pār kauliem. Viņa domā: «Kas viss pasaulē nenotiek, ko var zināt? Jāapgādā labs piests, jānoliek šūpulim blakus un tad jāvirzas tik uz krāsns augšu.»

Kā domājusi - darīja. Un re, pusnaktī, sanāk velnu pilna istaba. Viens ar deviņām galvām sagrābj piestu, sagrauž gabalu gabalos, šķērpeļu šķērpelēs un tad brīnās: «Vai akls, kur tas pirmais bija sīksts! »

Te joki nebūs, vadzi, sāks tik velnu mātes, velnu meitas arī vēl sagadīties. Nu istaba pilna; un vārās vien un gāž tīri visas ridas apkārt. Jā nu, kas tas labākais! Puišelis no šūpuļa ārā un griež tādu jandāliņu ar velnu meitām, lai izput. Vecene tup uz siltas krāsns kā sasalusi un pati vairs nezin, vai vēl dzīva paliks vai ne. Te par laimi gailis sasit spārnus un ķiķerikū! Ak, tas šiem kā uguns pie pakulām, aiziet visi kā spaļi; bet puišelis šūpulī iekšā un guļ, ka ne pirkstiņu nepakustina.

Otrā dienā pārbarauc vecāki un nu vecenei pirmais vārds uz lūpām tūlīt, visu skaidri par puišeli, par velniem. Māte saņem rokas: bet tēvam padoms pie rokas. Viņš sakrauj uz lauka labu žagaru strēķi, aizdedzina un ved puišeli svilināt. Līdz ko šis pie ugunskura, te nāk no meža velna māte ar puiku pie rokas un bļauj visu rīkli laukā: «Nemet to manu puiku ugunī, še tev tavs puika, atdod manu puiku, še tev tavs, atdod manu!»

Vīrs paņem no velna mātītes savu puiku, aizved nokristīt un no tā brīža viss labi.