2. K. Blaus Ērgļos, Brīvzemnieka «Sborņik», 53, 48. LP, VII, I, 160, 5.

Reiz viena māte strādāja uz lauka un nolika savu bērniņu uz lauka ežas. Te vagārs pamana, ka no tuvējā ozola norāpjas velna māte, noliek savu bērnu, paņem strādnieces bērnu tai vietā un uzlien atkal kokā atpakaļ. Velnu bērns kliegdams brēca. Mātē šķizdama savu bērnu brēcam, gribēja jau iet to zīdināt; bet vagārs neatlaida nabaga sievu, kamēr saule nogājusi. Nogāja saule - velna māte nevar vairs paciest: pukodamās, lamādamās šī līdīs no koka zemē un maina bērnus atpakaļ. (Ja strādniece būtu pazīdinājusi velna bērnu ar savu zīdalu, tad tas būtu palicis pie viņas un pārvērties par kādu nebūt nolādamu radījumu.)