6. Pētersonu Kārlis Liel-Satiķu Sūbŗos no Birkvaldenes, «Latv. māte  ar bērnu. Jkr. VI. LP, VII, I, 161, 9.

Vells un vella māte pārmaina bērnus. Pārmainītam bērnam esot liela galva un ģīmis tāds jocīgs: viņam nevedoties augt, viņš paliekoties maziņš tā kā tāds krupis. Teicēja pazinusi māti, kuŗai bijis tāds bērns. Māte nemaz lāgā nedevusi ēst, bet turējusi badā, līdz nomiris. Pārmainīts bērns jāturot slotas kaktā, jāpeŗot uz sliekšņa un jāmieznot tam virsū. Tad vella mātei iežēlojoties sava bērna un viņa nākot tam pakaļ. Teicēja savu nekrustīto bērniņu nekad neatstājusi vienu; ja bijusi ganu diena tad ņēmusi maziņo līdz.