12. Pētersonu Kārlis no Kalnvagāru saimnieces Ventspils tuvumā. Jkr. VI. LP, VII, I, 165, 24.

Bērnus pārmainot nelabs gars. Tepat pie kāda saimnieka šuvis skroderis. Redzot nakti ienākam istabā mellu vīru, kas paņemot slotu, satinot un noliekot uz galda. Tad paņemot sievas kuslo bērnu no šūpuļa - māte bijusi aizmigusies - un noliekot tāpat uz galda. Kamēr vīrs satīto slotu licis šūpulī, tikmēr skroderis pakampis slepu īsto bērnu un turējis pie sevis, skaitīdams tēva reizi un dažādus bībeles vārdus. Nelabais gars, neatrazdams vairs bērnu, iesaucies tik «u» un pazudis. Nelabais bērnc šūpulī ļoti brēcis, kamēr īstais pie skrodeļa gulējis ļoti klusu. Tad skrodelis devis mātei padomu, lai tik cērt kaklu nost tādam bļāvam. Māte gan negribējusi, bet kad skrodelis visu notikumu izstāstījis, bijusi ar mieru. Kā skrodelis uzlicis uz slieksni un cirtis, tā bērns palicis atkal par vecu slotu.