13. Pētersonu Kārlis Raņķu pag. «Latv. māte ar bērnu», Jkr. VI LP. VII, I, 165, 25.

Mājās, kur saimniece bijusi satinusies, atnācis nabags un nolicies vakarā uz mūrīša gulēt. Te nakti viens ienākot, paskatoties un sakot, ka vēl nevarot bērnu dabūt. Pēc kāda laika ienākot otrreiz un sakot, ka nu varot. Izgājis ārā un cirtis namā kaut ko. Pa to starpu nabags paņēmis saimnieces bērnu, savīstījis kaut kā no drānām citu un ielicis vietā. Ienākot tas no nama, paņemot nabaga ielikto bērniņu un atstājot savu tur. Bet šis briesmīgi bļāvis. Nabags licis krāsni izkurināt un teicis, lai viņam tik iedodot šo bļāvu. Kā paņēmis, tā iesviedis krāsnī, kur pārvērties bērza pagalē. Nabags tad atdevis mātei īsto bērnu, sacīdams: «Še, tas, rau, jūsu bērniņš!» Saimniece aiz pateicības vairs nelaidusi nabagu projām, bet paturējusi savā sētā, kamēr miris.

Piezīme. Nekrustītam bērnam katru nakti pie gultas jādedzina svece, jo daudzreiz noticis, ka ļaunais pārmaina bērnus. Reiz vienu tādu pārmainītu bērnu esot pārgriezuši un atraduši vecu peŗamu slotu bērna ādā. Tādu pārmainītu bērnu varot pazīt no tam: tas esot nemierīgs un raudot. No tam tad sakāms vārds cēlies: «Raud kā pārmainīts bērns. » L. P.