14. K. Blau's Liepkalnā, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 169. 47.

Viena māte, visu dienu kunga gaitās izstrādājusies, aizmirsusi vakarā, uz māju iedama, savu bērniņu pļavā. Pārgājusi, atminējusies un steigusies atpakaļ uz pļavu un nu ieraudzījusi: eņģeli viņas bērniņu auklējuši, dziedādami: «Eijo, žūžo, aizmāršu bērniņ, aizmāršu bērniņ!» Mātei klāt ejot, eņģeļi pazuduši. Māte paņem bērniņu, pāriet mājā un atron: bērniņam klāt zelts, dārgi akmeņi, kas nekas, ko eņģeļi bērnam par kavēkli bija devuši.

Šo atgadījumu muižas cienīgā māte zināt dabūjusi, gudrojusi arī savu bērnu tik laimīgu padarīt, jo ja jau eņģeļi tādam vienkāršam bērnam zeltu, ko neko piešķīruši, tad jau viņas bērnam būšot diezin kas vēl. Labi, vakarā lielmāte iedevusi savu zīdamo bērniņu sulaiņam, lai nesot uz mežu - tur un tur lai noliekot. Aiznesa un pusnaktī lielmāte ies raudzīt - dzird: viens rupjā balsī dzied: «Eijo, žūžo tīšu atstātais, tīšu atstātais!» Ies tuvāk - melns tēviņš pazūd un bērna vietā atron tikai kauliņus, jo velni bērniņu bija apēduši.