15. Simenovs Dolē, Brīvzemnieka «Sborņik», 10, 7. LP, VII, I, 169, 48.

Nabaga atraikne, sienu grābdama, bija nolikusi savu maziņo paēnā, zem koka. Še bērniņš iemiga maigā miegā. Pienāca nakts. Nu māte ar citām strādniecēm gāja uz mājām, aizmirsdama savu maziņo mežā. Pārgājusi mājā, nu atskārtusi, ka bērns tur palicis. Pārbijusies šī tad tecējusi ar biedrenēm atpakaļ. Nonākušas tai vietā, kur bērns atstāts - dzird: viens laipniem jo laipniem vārdiem aijina: «Aijā, aijā, mazo bērniņ, eņģelīši tevi aijā, eņģelīši tevi sargā!» Un tikko bērniņam šīs piegājušas klāt - viss apklusis. Bet nu atradušas bērnam zelta vaiņagu galvā, zelta karekli ap kaklu un podu vēl blakus.

Tas otra vīra sievai skaudis, tā arī savu bērniņu aiznesusi, atstājusi mežā pa nakti un tikai otrā rītā gājusi pakaļ. Bet šim bērniņam atradusi ērkšķu vaiņagu galvā un čūsku ap kaklu. Un nelaimīgais bērns sanēsājis ilgu laiku šo čūsku. Tad vienreiz gājis sagrautām ēkas drupām gaŗām, tur čūska atrisinājusies no kakla, ielīzdama drupās.

Piezīme. Pēdējā teika nav īsti šķiŗama no pasakas. Skat. IX. sējuma 28. nr. P. Š.