23. Teicējs J. Špakosvkis Dagdā.

Dzeivuoja vīns boguots zemnīks ar sovu jaunū sīvu. Jis ļūti mīļuoja viņu. Par nazcik laika sīvai pīdzyma bārns. Veirs nu prīcas nazynuoja kū darīt. Atskrēja pi gultas, kurā gulēja bārns ar sīvu, un prosa: «Pasoki, Īviņ, uotruok, vai dāls vai meita.» Sīva atbildēja: «Dāls, veiriņ, dāls!» - «Paldīs Dīvam, ka dāls!» pasacēja zemnīks un izskrēja uorā. Jis suoka staiguot pa mīstiņu un vysim runuot, ka jam ir dāls. Sīva, gulādama dūmuoja: «Kū byus pajemt par kyumu?» Tai dūmuodama viņa aizmyga. Atnuocja veirs, īraudzīja bārnu, pajēmja jū rūkuos un suoka bučot un runuot: «Dāls! Vai tīšam tev byus muns daguns, munas skaistuos acis?» Sīva izdzierda tūs vuordus un teicja: «Nā, viņam byus mans daguns.» - «Tovs nav smuks!» atbildēja veirs. «Nā, pavysam na!» turis sīva. «Verīs, kaids skaists ar kuprīti, bet tovs daguns ieidzīgs kuopustam! » Tai viņi streidējās par sovu puisīti. Golu golā sīva soka: «Bet zyni kū, es vys dūmuoju, kū mes pajemsim par kyumim?» - «Gon jau dabuosim,» atbildēja veirs. «Kaidu vuordu dūsim jam?» prosa sīva. «Nazynu, gon jau izdūmuosim!» atbildēja veirs. «Es jau zynu,» soka sīva: «Varenais!» Veirs suoka smītīs par sīvu: «Tys tak nav cylvākam, tys ir zyrga vuords!» - «Nu, tad Severins!» Veirs jau vairuok nagribēja kilduotīs ar sīvu un beja ar mīru. Pēc nazcik laika atnuocja vīns kaimiņš ar sovu sīvu, lai aizvest bārna kristīt. Zemnīki labi jūs pījēmja, izdzēra jau pa glāzei ols un, kad pīguoja laiks vest bārnu, sīva soka: «Kaiminīc, tu labi turi munu dālu, skotīs, kab jis nasasoltu!» - «Labi, jau labi!» pasacīja kyuma un prosa:«Kaidu vuordu jam gribit dūd?» - «Severins,» atbildēja zemnīca. «Kaidu?» vaicoja kaimiņš. «Seviņguļs! vai kai tur, soki tu, sīviņ, kaids tur vuords bija.» Sasadusmuoja sīva un teicja: «Ja jau tu navari izasacīt, tūlaik šī kyuma nimoz navarēs! Sauc lobuok cytu.» Kaimiņi aizguoja. Veirs atvedja nazkaidu Madaļi ar veiru. Arī izdzēja jī uz dāla veselības, bet kad vajadzēja prasīt vuorda, Madaļas verirs teicja: «Vai, Dīvi taidu vuordu es pyrmū reiz dzieržu. Nā, es nabraukšu kristīt bārna!» Zemnīks radzūt tū, soka sovai sīvai: «Vai tev pateikr taids nadzierdāts vuords, te var mēli salauzīt!» Bet sīva vys soka: «Nā, es taidu gribu vuordu dūd sovam dālam ! Ej nu pasauc Anci ar veiru!» Zemnīks aizguoja un atvedja Anci. Otkon vyss guoja labi, bet kad vajadzēja braukt un izzynuot vuordu, Ance teicja: «Kur man, nabadzītei, izrunuot taidu vuordu, es lobuok nabraukšu! » un aizguoja. Veirs suoka lomuot sovu sīvu, ka taidu kaunu padarīja, bet jei suoka rauduot un klīgt: «Es taidu gribu! » - «Tūlaik ej paša un meklej kyumu! » soka veirs. Zemnīca pīguoja pi gultas, pajēmja bārnu rūkuos un suoka lyugtīs: «Ej pi Jezupa, jis lobs, varēs izpildīt myusu lyugumu! Ar jū muosa atnuoks. Ej, veirin! Jo tu maņi mīļoj, tad aizej!» Veirs paklausīja un aizguoja vēc Jezupa. Jezups beja gudrs. Jis jau dzierdēja par tū vysu tin apsūlīja izpildīt. Atnuocja kūpā ar sovu muosu, padzēŗa brandīna un ols, pajēmja bārnu, pavaicuoja, kaidu vuordu dūt, un aizbraucja. Zemnīks ar sīvu palyka gaidīt laimīgi, kai dabūja taida cylvāka, kurs saprūt. Brauc Jezups uz baznīcu un ceļā prosa nu muosas: «Vai tu atmiņi šū vuordu?» - «Nā,» soka muosa. «Es arī nazynu,» atbildēja Jezups. «Nu nikas,» dūsim lobuok cytu, kas tur beja par vuordu, myusim zemnīkim taidu navajag.» Muosai tūmār tys napatyka. «Lobuok brauksim atpakaļ,» soka muosa un nadūt mīra sovam bruoļam, lai lobuok brauc atpakaļ. Jezupam dusmas bija un jis dūmuoja: «Kas tys par valna vuordu, lobuok dūšu cytu,» un soka muosai: «Es jau tagad atminu: Turkenspors!» Muosa nikuo nasaprota un beja ar mīru. Baznīcā Jezups pajēmja bārnu un aiznesja sakristijā pi baznīckunga. Baznīckungs vaicoj: «Kaidu vuordu gribit jam dūd?» - «Es nazynu, Jezup, soki tu!» teicja muosa. Jezupam bailes beja un jis aizmiersa kaidu vuordu pasacīja muosai, un prasa nu juos: «Tu lobuok atmiņi, kal es tev pasacīju!» - «Nazynu! » soka muosa. Tūlaik baznīckungs soka: «Man nav loika, sokit dreižuok, kai beja, bet jo nazynit, tūlaik cytā reizē:» - «Nā, nā cytā reizē navar,» klīdzja Jezups. Baznīckungs vaicoj : «Kas ir šis bārns, puika vai meita?» - «Nazynam!» atbildēja obeji. Baznīckungs pasasmējās un soka: Jyus arī nazynit, kas ir šis bārns, varbyut jyus turat uz sovom rūkom valnu?» Jezupam bailes beja un jis soka klusiņam muosai: «Jem tu bārnu!» - «Na, maņ baist,» pasacīja muosa un aizbāga pi zyrga. Baznīckungs gribēja pajemt un pasavērt bārnā, pēc tam nūkristīt, bet Jezups aizbāga paka&127; muosai, turēdams vys rūkuos bārnu. Atsasāda viņi zyrgā un otkon braucja. «Kur brauksim?» jautuoja muosa. «Aizvedīsim šū valnu mežā un atstuosim, bet zemnīkam pasacīsim, ka bārns beja valns un aizbāga uz mežu.» Tai izdarīja: atstuoja bārnu mežā, bet paši atbraucja uz mīstiņu, un pastuostīja zemnīkam tai, kai sadūmuoja. Zemnīks natycādams nu dusmem nūsyta Jezupu ar muosu, pajēmja un aizvedja mežā. Kad jis jau braucja atpakaļ, īraudzīja sovu bārnu; pīguoja kluot un redz, ka tur sād patīsi valns un raud. Zemnīks gribēja arī bārnu nūsist, bet pats nūmyra. Sīva arī ilgi nadzeivuoja. Nu bailem saslymuoja un valns jū aiznesja uz sovu pili.