Vecos laikos reiz noticis tā. Vienc vecis sestdienas vakarā braucis ar miltu vezumu no dzirnavām mājā un nezin kā nomuldēš no ceļa un iebraucis staigoņā.
Zirgs ar visu vezumu iestidzis un vecis vairs neticis tālāku. Nu vecis izjūdzis zirgu no ilksim, kaut kā šo izmurīš no staigoņa un gāš meklēt naktsmāju, jo tumsa jau nākusi virsū un šis tā kā tā vairs tālāku neticis.
Nu vecis aizgāš meklēt naktsmāju un miltu vezums palicis staigoņā. Turpat akal necik tālu bīsi maza mājīna un vecis gāš iekšā un prasīš naktsmāju. Tai mājīnā veca saimnīca vie bīsi un tā večam naktsmājas ar neliegusi un sacīsi, lei ietot vie pie miera.
Vecis apgūlies istabas kaktā uz zirnājim un drīz vie aizsnaudies. Bet ap pašu pusnakti vecis uztrūcies no miega, jo istabas durvis nocīkstēš. Nu vecis paplētis acis un paskatījies, kas tur nāk.
Istabā ienākuši divi smalki jaunkungi, dagāši pie krāss, kur uz beņķīša bīš salikti maizes kukuļi, un paņēmuši vienu. Vienc jaunckungs apskatīš maizes kukuli un tā sacīš uz otra: «Nē, to nevar ņemt, krusts ir virsū.»
Nu to kukuli abi jaunkungi nolikuši apakaļ un ņēmuši citu. Ka nu to akal apskatīši, ta vienc akal sacīš: «Nē, to ar nevar ņemt, tam ar ir krusts virsū,» un to ar abi jaunkungi nolikuši apakaļ, un tā viņi apcilāši visus kukuļus un visim bīš krusti virsū.
Nu abi jaunkungi noskaitušies un vienc sacīš: «Dalaidīsim uguni, lei tā butka nosvilst.»
Bet nu vecis sacīš: «Pasarg' Dievs!»
Kā nu vecis tā nosacīš, tā uzreiz abi jaunkungi pazuduši.