7. J. Nīders Alūksnes apk., J. A. Jansona kr.

Viens saimnieks kāvis cūku, jo gribējis iesvētīt jauno māju un rīkot godības. Cilvēkam vēl bijis jāiet viesu lūgt, un tā šis gribējis pasteigt, bet kur tu, Dieviņ! Tiklīdz šis ieduŗ dūci, cūka sāks tik kliegt un spārdīties, kamēr pasprūk un ar visu dūci gabalā. Saimnieks devies pakaļ, vai tad nu mežā laidīsi skriet? Trencis, trencis, beidzot cūka nespēkā pakritusi. Bet kur tu, cilvēks, barokli panesīsi! Jāiet, jājūdz zirgs. Nabadziņš, mocīdamies, nez' kā izsaucies: «Ak, kaut tak pats velns nāktu palīgā! » Un, ko domā, ap pusnakti dzird zirgus zviedzam un ratus rībam. Sieva iziet skatīties - redz: brauc. Sauc saimnieku laikam jau viesi braucot. Tiklīdz saimnieks grib iet, tā pa durvim ieklūp velns un saimniekam virsū. Sieva sākusi vaimanāt, bet tad atjēgusies un sākusi skaitīt tēva reizi. Tas līdzējis: velns aizskrējis. Bet otrā naktī klāt atkal, un tā arvienu. Gan nu likuši ķēķī gaili, gan kaķi, bet nekas nelīdzējis, līdz kāds pamācījis, lai pārvelkot sērmūksli ačgārni no meža mājā un no to lai iztaisot krustus, kuŗus lai piestiprinot pie logiem un durvim. Tas arī līdzējis. Velns no tās reizes nav nācis.