8. A. Opsenbergs no P. Gedrovices Dobeles apg.

Apmēram sešas verstis no Dobeles lielceļa, kas iet uz Kalna muižu, atrodas liels kalns, saukts par Karnavu kalnu. Stāvajam kalnam lielceļš iet pāri vidum. Lielceļš kalnains arī tālāk, bet šis kalns ir lielākais no tiem. Kalna abās pusēs dziļas gŗavas. Kreisā pusē, no Dobeles ejot, gar kalnu tek Bērzes upe. Labā pusē liels kūdras purvs. Velēnas griežot, atrasta senlaiku nauda un divi lieli savādi katli, kuŗus domājuši esam zviedru katlus. Vēja laikā vientuļam gājējam dzirdamas dobjas zvana skaņas, no purva. Šinī vietā pusdienas laikā rādoties dažādi žmogi vientuļam gājējam jeb braucējam.

Viens brūža puisis pusdienā braucis uz Kalnamuižu ar divi lielām mucām pēc brandava (spirta). Kalnamuižā bijusi brandava dedzinātava. Te zirgam priekšā uz kalna ieraudzījis vācieti, ģērbušos sarkanās biksēs un zilā krenklī. Tam viena kāja bijusi gaiļa, bet otra zirga. Vācietis skrējis zirgam virsū un neganti plātījis rokas. Zirgs ļoti satrūcies un noskrējis no kalna pilnā sparā gŗavā. Zirgs nosities un rati ar mucām sadragāti. Puisis atrasts zem drupām beigts. Acis bijušas nedabīgi ieplēstas, kā ko šausmīgu redzot.

Kāds strādnieks viens pats pusdienas laikā gājis pāri kalnam. Uzreiz viņš ierauga melnu āzi ar milzīgiem ragiem un lielām ugunīgām acim. Āzis skrējis klāt un baidījis strādnieku, līdz nācis pulciņš zaldātu. Āzis tūlīt nozudis - nostiepušies tikai zili dūmi un nosmirdējusi sēra smaka. Tas laikam bijis pats nelabais. Zaldāti atraduši strādnieku bez jēgas guļam zemē. Vīrs ilgi sagulējis slims no dabūtiem belzieniem.

Reiz pati stāstītāja gājusi pusdienas laikā pāri šim kalnam pie krustmātes, kas dzīvojusi vienā krogū pie Kalnamuižas lielceļa. Piepēži viņa dzirdējusi aiz muguras ratu troksni. Atskatījusies, ieraudzījusi melnu karīti braucam ar sešiem melniem zirgiem piekšā. Karīte skrējusi vēja ātrumā. No bailēm sākusi skriet, cik mācējusi, pat asinis no deguna sākušas tecēt no lielās skriešanas. Kādu nedēļu sastaigājusi dulla no lielajām bailēm.