12. M. Macpāne no 62 g. v. A. Gulbja Jaunā muižā.

Senos laikos Jaunā muižā bija uzklīdis liels, melns, traks suns. Viņam gadījies satikt muižas vagāru, kas nācis mājā no lauka. Vagārs, ieraudzījis lielo suni, ļoti izbijies, ka tikko paspējis uzlīst krustā, kas atradies ceļmalā netālu no muižas. Ticis drošībā, vagārs sācis saukt pēc palīga. Muižas ļaudis, izdzirduši vagāra palīgā saucienus, steigušies pie viņa gan ar dakšām, gan izkaptim, un sākuši vajāt trako suni. Suns ticis gan nodurts un aprakts kādā grants bedrē lielceļa malā, kur auguši arī ļoti biezi alkšņi gar stignāja malu, bet krusts, ko apgānījis vagārs un trakais suns, katru nakti esot divas reizes žēli iezvanījies.

To dzirdēdams, mācītājs licis uztaisīt jaunu krustu, un zvanīšana tad esot mitējusies, jo krusts nu bija atkal tīrs no grēcīgā vagāra pieskaršanās un suņa, kas bijis pats nelabais.

No tās reizes, kad suns bija apglabāts alkšņu stignājā, nelabais bija apmeties tur uz dzīvi, jo katru vakaru pulksten divpadsmitos viņš stāvot ceļmalā, viss melns ar baltu kulīti padusē un katru sveicinot, kas ejot gaŗām, bet ļauna nekā neesot darījis.