16.V. Zacharska no 80 g. v. A. Rečas Silajāņu pag. Latvju kultūras kr.

Vīnu reizi daudz godu tom atpokaļ dzeivuoja uz šuo pasauļa vīns cylvāks, kas cīši ticēja Dīvam un taipat vysod lyudzja Dīvu. Itam cylvākam beja suns lels un malns. Vīnu reizi itys cylvāks sadūmuoja īt pastaiguot, un taipat leidza ar sevim pajāmja suni un nūguoja taišņi pi azara. Tymā azarā jau seņ vsisi ļauds runuoja, ka dzeivoj čorti. Daguoja cylvāks pi azara tyvuok un suņam sovarn pīscēja naleist pi yudiņa. Suns napaklausēja sovu saiminīku, daskrēja pi azara molys un suoka dzert yudiņi. Īraudzēja čorti, ka suns nu jūs azara yudiņi dzer. Pots vacuokais čorts parsēja sovim čortalānim tiuleņ sagiut suni un atvilkt pi juo azara dziļumā. Čortalāni tiuleņ izpilda pavēli sova vacuokuo čorta. Izleida čortalāni nu azara un tiuleņ saiminīka ocūs nūtvēra suni un nūvylka azarī. Saiminīks redz, ka juo suni čortalāni nūtvēra, jis dreižuok skrīn pēc suņa un satvēra sovu suni aiz pakaļis kuoju. Nu volkoj čortalāni pi sevis ar saiminīks pi sevis. Cik jī navolkuoja, golugolā atruovja suņam kuojis, kuri palyka pi saiminīka. Saiminīks verās uz kuoju sova suņa un jam tyka cīši žāl suņa. Suoka jis dūmuot, kai tja čortalānim par itū atmoksuot. Na ilgi jis dūmuoja, tīpot tymā stracī beja puortaiseits par akmini pi azara molys. Kas jū puortaisēja, itei jau nazynoms spāks. Čortalānim azarī sēdēt dīnu un nakts beja griuts, un jī kotru nakti gulātu leida nu azara uorā un gulēja uz azara molys, a dīnu, kai izguoja sauleite, jī otkon leida yudinī. Vīnu nakti čortalāni ar sovu vecuokū čortu izleida nu azara uorā gulātu, un redz, ka uz azara molys stuov lels akmins. Vacuokais čorts un juo čortalāni nūzabreinuojās, kas tja par taidu breinumu, nu kurenis itys akminc radīs. Vacuokais čorts pascēja sovim čortalānim, lai jī pazaverās, kas tys ir par akmini. Čortalāni itū akmini mīdzja, cik pi jūs beja spāka. Jau nu akmiņa yudeņi istecēja un golu golā jī tyka mīrā, ka itys ir akmiņc, un vysi atsagula gulātu un cīši aizmyga. Itys akmiņc otkon puorzatalsējuos par cylvāku, satvēra lelu pagali un suoka sist pošu vacuokū čortu. Vacuokals čorts suoka bļaut, cik pi juo beja spāka, a čortalāni verās, ka jau byus vysim gols, dreižuok vysi yudeņī, un suoka struoduot, kab pacelt yudiņi un nūsleicynuot vtū cylvāku. Koleidz cylvāks syta vacuokū čortu un naredzēja, kai yudeņi jau pazacēļa, cylvāks tiuleņ nūskrēja uz kolnu un tī izleida uz augsta kūka, bet yudiņc pazacēļa vēl augstuok un cylvāks dūmoi, ka jau jam gols, suoka jis lyugt Dīvu. Dreiži yudiņc nūguoja zamuok un zamuok. Kad pavysam apsalaidja, cylvāks atguoja uz sovu sātu un devja sev vuordu vairuok ar čortim nikaidu šeptu nadarēt un tai pat pi tuo azara nastaiguot. Pēc tuo tys cylvāks vēl ilgi dzeivuoja, bet uz tū azari vairuok ocu naruodēja un vēl cytim runuoja, kab tī nastaiguotu.