17. V. Zacharska no M. Freimanes Makašānu pag. Latvju kultūras kr.

Vīns jauns cylvāks sadūmuoja īt pa pasauli meklēt sev laimes. Jis īt pa ceļu un sateik vīnu sīvīti, kura nesja rūkuos mozu bārnu. Jaunais ceļa veirs padūmuoja: «Vai laimīgs byus muns ceļš?»

Tai guoja jis tuoluok. Īt un redz pi ceļa uz akmiņa sēd vacs vecs. Daīt puiss pi ituo veča un vaicoj: «Kū tu te, vecīt, sēdi? »Vecs jam nikuo naatbildēja. Puiss pastuovēja un guoja tuoļuok. Guoja jis, guoja un verās: pretī ir mežs, un jau taisuos tymsa nakts. Jis gribēja īt pa ūtru ceļu, bet aizguoja otkon par mežu. Īt jis pa mežu un redz lelu kolnu un uz paša kolna stuov jauna un šmuka meita, apvylkusīs boltuos drēbēs. Puiss tyuleņ daguoja pi tuo kolna un dzierd juos bolsu: «Izgluob mani nu šenis, es jau treis symti godu te dzeivuoju itymā kolnā. Mani muns tāvs nūluodēja. Apsažāloj par mani!»

Puiss ilgi nadūmuodams, gribēja īt uz ituo kalna un gribēja eajemt itū meitu, bet jei jam pasacīja tai: «Tu manis napajemsi, bet vēl slyktuok izdarīsi. Es vairuok naredzēšu saules, bet tu izgluob mani, kaut kai!»

Puiss pastuovēja, pastuovēja un nikuo mapasacīdams guoja tuoļuok. Īt jis un pats sevī dūmoj, kai varātu izgluobt ītū meitu. Jis Dīva nikod nalyudzja un naticēja Dīvam. Kad kaidu reizi gribēja skaitīt kaidu Dīva lyugšanu, tyuleņ suoka dūmuot par kaidu cytu darīšonu un vysu lyugšonu sajauca. Tai itvs puiss īt un dūmoj. Redz: pi ceļa sēd tys pats vecs. Puiss otkon daguoja pi veča un vaicoj: «Kū tu, vecīt, te sēdi?»

Vecs otkon jam nikuo naatbildēja. Puiss pajēmja ar kuoju, kai gryudja veci, vecs pakrita uz zemes un tyuleņ puorsataisījās par valnu un runoj. «Es tev paleidzēšu dabuot tū meitu, kuŗa stuov uz kolna, bet tu manis nagryud ar kuoju!»

Jaunais puiss pasasmēja un aizguoja tuoļuok. Īt un veras: otkon jam pretī īt tei paša sīvīte ar mozu bārnu rūkuos. Gribēja puiss jai kū pavaicuot, bet taipat puorguoja un tik guoja tuoļuok. Jis īt - veras: jam pretī stuov malns zyrgs. Nūsabeida puiss un tyuleņ puorsakristīja. Zyrgs uz tuos vītas pazuda. Sadūmuoja puiss, ka vajag lyugt Dīvu, un jis tyulen krita ceļūs un suoka lyugt Dīvu. Lyudzja vysu nakti, reitā pasacēla un gribēja it atpakaļ. Veras: pi juo kuojom guļ lels raibs tuorps ar treiom golvom. Jaunais puiss vēl vairuok nūsabeida un lykuos īt atpakaļ uz sovu sātu un lyudz Dīvu. Atpakaļ puiss daguoja pi tuo paša kolna un ilgi tī stuovēia un gaidīja, kad izīs tei šmukuo meita, bet jei vairuok napasaruodīja un kai pēčuok jis izzynuoja, itei meita beja valnu syutīta nu elnes, kab sagyut juo dvēseli. Tai itys puiss atguoja uz sātu un dzeivoj un vairuok nagribēja īt meklēt laimes.