2. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. LP, V, 46, 28.

Reiz rijnieks naktī nejauki noslāpis. Grābstījies pa riju četrrāpus un meklējis dzēriena, bet nevarējis un nevarējis uziet. Beidzot itin dusmīgi iesaucies: «Kaut pats velns ar vēju ūdens lāsi atnestu!»

Līdz to izteicis - velns ienāk rijā, prasīdams: «Veci, ko meklē?»

«Dzert meklēju! »

«Nāc laukā, man ratos būs ūdens.»

Rijnieks iziet laukā, iekāpj ratos un nu domā dzert; bet velns sašauj zirgiem un prom, ka vējš vien gar ausim nošņāc. Rijnieks prasa: «Kur brauc, kur brauc?» Velns atbild: «Mežā pēc ūdens!» Rijnieks ceļas stāvus un grib grožus noturēt; bet vēja grūdiens norauj cepuri un atgrūž atpakaļ sēdus. Nu rijnieks lūgsies, lai apturot, kamēr cepuri būšot padabūjis; bet velns atsaka: «Kur nu cepuri vairs! būs savas simts verstis, kamēr tā tur nokrita. Aizbrauksim pilsētā - nopirksi citu cepuri.»

Pēc maza brīža patiesi iebraukuši pilsētā. Velns ievedis rijnieku botī, pagrābis desu un kodis kā negausis. Rijnieks iesaucies: «Kas, Dievs tēvs, tevi tik badainu devis, tā kozdams!» Bet tai pašā acumirklī velns nozudis ar visu desu un šis palicis botī aiz aizslēgtām durvim. Neko darīt - gaidījis rītu. No rīta botskungs atradis savā botī svešu cilvēku un pārbrīnojies, ka varējis caur aizslēgtām durvim ietapt. Rijnieks nu izstāstījis smalki jo smalki, kā viņam noticis. Un bots-kungs tad pārsūtījis nābadziņu atkal mājā. Tā pilsēta no rijas bijusi nezin cik lielā tālumā; bet velnam tāds attālums bijis tikai viens pašāviens.