3. Kalniņu Emīlija Kroņa Udzes pag. Jkr. II. LP, VII, I, 140, 1.

Tas bija klausības laikos, kad bij jāiet muižā darbos. Vienu vakaru arī kādam labi padzīvojušam vīram bijis jāiet uz riju krāsnis kurināt. Viņš paēdis vakariņas, aizgājis, aizkūris krāsni un nolicies turpat uz mūrīti gulēt. Tā ap pusnakti ienāk pie viņa rijā sarkans vācietis un sauc vīru, lai ejot ar viņu cīkstoties. Vīrs jau nomanījis, kas tas tāds par vācieti, bet baidījies viņu sakaitināt un gājis arī. Bet papriekšu viņš vēl pārmetis krustu un teicis: «Dievs tēvs, Dievs dēls, palīdzi man!» Tad sagrābis vācieti un kā nieku iesviedis piedarba kaktā. Vācietis izcēlies un teicis: «Tas nav nekas, jūs esat trīs, es viens pats!» Cīkstējušies vēl divi reizas, bet vīrs tāpat pārmetis krustu, piesaucis palīgu un nosviedis vācieti gar zemi. Pēc tam šis viņu saucis, lai

ejot viņam līdzi. Viņš nu to novedis uz klēti un iedevis lielu šķiņķi rokā, lai ēdot. Pats arī paņēmis lielu gabalu, plēsis ar nagiem, kas bijuši kā lielas lāpstas, un sviedis gaļu pa kaktiem, ka blaikšķējis vien. Te gailis sācis laktā dziedāt, vācietis nozudis un vīrs viens pats palicis klētī. Ārā nevarējis tikt, jo durvis bijušas aizslēgtas. Kad no rīta ļaudis nākuši uz klēti, tad tikai vīrs izticis ārā. Gaļa, ko tam vācietis devis ēst, bijuši tikai sakārņi.