Velni ievilina cilvēkus svešā klētī.

4. Stud. Vītols Kursīšu Sūbŗu Vītolos. LP, VII, I, 140, 2

Nabaga rijkulis ziemas svētku vakarā kurinājis rijas krāsni un grauzis siļķes asti. Te ienācis muižkungs: «Ko tu pa ziemas svētkiem siļķi sūkā, vai gaļas tev nav?» «Nav! ko lai dara, ka nav?» «Nāc man līdz - dabūsi gaļas, cik tīk.» Rijkulis domājis: «Ja jau muižkungs teic, tad jau būs arī!» un gājis. Bet iedams viņš atminējies: «Tavi brīnumi! muižkungs šodien patlaban aizbrauca viesoties, solījās tikai trešā dienā mājā rasties, kur tad šis nu te rijā gadījās? Bet ej nu izzini viņa ceļus - jāiet vien ir pakaļ, redzēs, kur nu īsti mani vedīs.» Pievedot šo pie muižas klēts, teicot, lai ietu rijkulis iekšā. Rijkulis atbildējis: nevarot - durvis esot aizslēgtas. Tad muižkungs spēris ar kāju durvis uz reizi bijušas vaļā. Pieietot šis, vadzi, pie viena apcirkņa, izvelkot dižu cisku žāvētas gaļas un teicot: lai nu rijkulis nogriežot cik vajagot. Atsacījis: neesot naža. Muižkungs teicis: viņš nokodīšot, cik vajadzēs, lai parādot, cik gribot. Rijkulis novilcis ar pirkstu tādu strīpu, rādīdams: «Līdz tai vietai būs diezgan arī!» Un kā nu šis taisoties kost - atplēšot, vadzi, tās žaunas, tā rijkulis ieraugot, ka šim tādi gari zobi, kā kuiļa ilkses. Tagad sapratis: «Tas jau labs gars nav!» un iesaucies: «Vai, Kungs, Dievs, kādi jums gaŗi zobi!» Tiklīdz izsaucis: «Kungs, Dievs!» tā muižkungs sviedis cisku apcirknī atpakaļ, izskrējis pa durvim kā vējš, aizcirtis cieti un pametis rijkuli vienu pašu klētī. Šis nu, nabadziņš, sākot gan dauzīties un saukt ļaudis, lai laiž laukā, bet kas tev dzirdēs? Visi, vadzi, labi izpriecājušies, guļ kā miroņi. Izdauzījies, izdauzījies - nekā. Sadabūjis turpat pāri maisu, satinies un licies plānā gulēt. Rītā zirgu kopējs nākot miltiem pakaļ un ieraugot: rijkulis guļ izstiepies. Prasot: kā tad šis te ienācis? «Āre! muižkungs jau pats ieveda!» «Kā? Kur tad muižkungs tevi te varēja ievest? Muižkunga jau nemaz nav mājā.» Nu izstāstījis rijkulis visu, ko izgājušu nakti redzējis. Un muižkungs cits nekas nebijis, kā pats velns.

Piezīme. M. Šimiņš no Bruknas iesūtījis Lerchim-Puškaitim teiku, kur Jupis atnesis pa gaisu rijkuri uz Rīgas tabakas spīķeri (VII, I, 221, 3). Jupis gan būs ielikts velna vietā. P. Š.