5. P. Šmits no P. Zeltiņas Rīgā.

Ķeižu muižas muižaskungs dzīvojis ar velniem. Tie viņam piegādājuši tik daudz mantas un naudas, ka viņš bijis bagātāks par pašu lielkungu.

Reiz muižaskungs piegājis pie muižas naktssarga un pavēlējis tam, lai nākot viņam līdz. Muižaskungs nu aizvedis viņu uz klēti, kur abi iegājuši iekšā. Viņš nu paņēmis vienu gaļas šķiņķi, nogriezis krietnu šķēli, ēdis pats un devis arī naktssargam. Naktssargs lielās bailēs ieraudzījis, ka muižaskungam ir briesmīgi lieli zobi. Viņš nu iesaucies: «Vai Dieviņ, cienīgs tēvs, cik jums lieli zobi ! »

Te uzreiz viss palicis tumšs, muižas kungs pazudis, tik pie durvim atskanējusi tā kā atslēgas slēgšana. Naktssargs gribējis iet laukā, bet atradis, ka klēts durvis ir aizslēgtas.

No rīta sargs atkal dzirdējis, ka durvis tiek slēgtas vaļā, un domājis, ka šo nu noturēs par zagli. Bet kā par brīnumu slēdzējs bijis pats muižas kungs, kas viņu izlaidis ārā, piekodinādams par nakts piedzīvojumu nevienam neko nestāstīt. Naktī redzēto lielo zobu viņam vairs nav bijis.

Naktssargs nu domājis, ka nakti viņš neesot vis saticies ar muižaskungu, bet gan ar pašu velnu.