7. P. Reinfelds Krustpils pag. Latvju kultūras kr.

Senos laikos, kad zemnieki gāja kunga klaušās, tad viņiem vajadzēja darīt visādus darbus. Kādu nakti viens zemnieks kunga rijā kurinājis krāsni un kaltējis labību. Nabadziņš novārdzis un izsalcis, meklējis ķešās tabaku ko pīpēt, bet nekā neatradis. Te viņš uz reizi ierauga stāvam lepnu kungu, melnās drēbēs. Kungs viņam prasot: vai neesot tabakas, ko iedot iepīpēt? Bet zemnieks atbildis: kur nu nabags lai ņemot? Te kungs paņēmis lielas durvis, uzsēdies virsū un liek arī zemniekam sēdēt. Tiklīdz zemnieks uzsēdies virsū uz durvim, tā vējš vien tik nošņācis un zemnieks sajutis, ka viņi laižas pa gaisu. Un kad durvis apstājušās, tad viņi atradušies lielā tabakas noliktavā. Tagad melnais kungs ņems tabakas pakas klēpjiem vien un kraus tik uz durvim. Zemniekam palika bail, un tas izsaucies: Diezgan jau būšot! Te melnais kungs uz reizi pazudis un viņš atradies vecajā rijā pie krāsns sēdot, kā agrāk. Tagad tik zemnieks zināja, ka melnais kungs bij velns, bet pieminot vārdu Dievs, tas pazudis.